Domājot, kādu vārdu dot savai meitai, Līksmas Bāliņas vecāki priekšroku devuši tādam, kas ir neparasts. Meitai pieaugot, viņi pārliecinājušies, ka savā izvēlē nav kļūdījušies. „Visi draugi saka, ka es vienmēr esmu priecīga, neņemot vērā to, ka dažkārt ir grūti,” atzīst Līksma.
Lai gan šī vārda īpašnieces raksturotas kā šerpas, Līksma sevi uzskata par pacietīgu un tolerantu cilvēku. Tiesa, dažkārt uz āru iznāk šerpums, bet tas notiekot ļoti reti – tikai tādos gadījumos, kad pacietības mērs pārbaudīts ilgākā laika periodā, līdz beigās vadzis lūst, un viss sevī krātais nāk uz āru.
Šobrīd Līksma dzīvojas pa māju kopā ar mēnesi veco meitiņu Anci. Savukārt meitiņa Līna sākusi apmeklēt bērnudārzu. “Bērni aizņem visu brīvo laiku, jo prasa ļoti daudz uzmanības,” viņa piebilst. Brīžos, kad tomēr izdodas atrast lieku laika sprīdi, tas tiek veltīts adīšanai, tamborēšanai, grāmatu lasīšanai un fotografēšanai.
Pirms vēl pasaulē bija nākusi pirmā meitiņa Līna, Līksmas lielākā aizraušanās bija autosacīkstes. Tām aktīvi sekots līdzi klātienē, taču līdz pašas dalībai trasē tā arī nav tikts. „Toreiz domāju, ja būtu kāds piemērots treneris, tad noteikti ar laiku pamēģinātu arī pati piedalīties sacensībās,” viņa klāsta. „Tagad to noteikti vairs nedarītu. Autosacīkstes ir bīstams sporta veids, bet man galvenais ir bērni.”
Bērnu dēļ arī īpaši vairs netiekot atzīmētas vārdadienas, jo, kā atzīst gaviļniece, tagad esot citas prioritātes. Tiesa, par ikvienu apsveikumu vārdadienā esot liels prieks, jo tas apliecinot, ka cilvēki viņu atceras. Esot gadījies pat tā, ka atceras iespaidus par viņu, bet nespēj atminēties vārdu. Rezultātā tiek liktas lietā asociācijas, Līksmu nodēvējot par Jautrīti vai vēl kādā līdzīgā vārdā. Ļaunā gan tas netiek ņemts. „Acīmredzot tāds ir tas kopējais iespaids,” viņa smejas.
