Atcerieties, ka jūs esat izvēlējušies profesiju, kurā, kad citiem būs svētki, jums būs darbs, – šāds atgādinājums ne reizi vien izskanējis no pasniedzēju puses, kad alūksniete Līva Leimane studējusi Latvijas Kultūras koledžā. Kopš pērnā gada vasaras viņa par to neskaitāmas reizes varējusi pārliecināties pati, kad sāka strādāt Alūksnes pilsētas tautas namā kā pasākumu organizatore. Viņa par to nesūdzas.
Interese atrasties notikumu epicentrā radusies pamatskolas pēdējos gados, kad viņa no pilsētas skolas pārgājusi uz Bejas pamatskolu. Pateicoties skolotājiem un mazajam skolēnu skaitam, kas ļāvis katram bērnam pievērst lielāku uzmanību un īpašāku attieksmi, jauniete atvērusies. Rezultātā pamodusies vēlme iesaistīties dažādos pasākumos un izpausties radoši. Alūksnes vidusskolā, pēc Līvas teiktā, paveicies ar tikpat radošiem skolotājiem kā Bejas pamatskolā. Studijas Latvijas Kultūras koledžā kļuvis par pašsaprotamu turpinājumu.
– Kāpēc atgriezies Alūksnē?
– Tā doma bija jau studiju laikā – ja vien man atrastos pašai sava vieta, tad es noteikti varētu atgriezties Alūksnē. Te tapa arī mans kursa darbs un diplomdarbs. Taisīt pasākumus vietā, kur tev ir pazīstami cilvēki, tomēr ir vieglāk. Es zināju, ka varu vērsties pēc padoma vai palīdzības un man nepateiks – nē, atvaino, man nav laika. No šejienes kultūras cilvēkiem jutu ļoti lielu atsaucību, kas man sevišķi daudz nozīmē tieši tagad – laikā, kad esmu tikko sākusi strādāt. Ļoti daudz man iemācīja arī prakses vadītāji – Sanita Jurģīte Alūksnes pilsētas Tautas namā, kā arī Astrīda Bētere un Sanita Eglīte Alūksnes rajona padomē. Iespēja satikt daudz interesantu un radošu cilvēku ir viena no labākajām lietām manā darbā. Tāpat gandarījuma sajūta, kad esi kādam sagādājis prieku ar savu pasākumu. Vienīgais, kas nepatīk, ka daži cilvēki aiz muguras apspriež to, kas varbūt nav paticis. Ja es to pasākumu taisu, tad man ļoti gribētos dzirdēt, ko par to domā apmeklētāji, neatkarīgi no tā, vai tas ir kaut kas labs vai slikts, jo galu galā no savām kļūdām mācās.
– Kāda, tavuprāt, šobrīd ir cilvēku attieksme pret tautas namu?
– Domāju, ka lielai daļai cilvēku tautas nams asociējas ar vietu, kur nekas nenotiek. Līdzīgi priekšstati bija arī man pašai, kamēr es nesāku te strādāt. Tagad redzu, ka ļoti daudz kas notiek. Tam vienkārši netiek pievērsta uzmanība. Piemēram, es skatos arī pēc saviem vecākiem. Iepriekš viņi uz tautas namu praktiski nenāca, bet, tiklīdz es sāku strādāt, tā sāka nākt arvien biežāk, turklāt jutās patīkami pārsteigti. Tagad, kad kāds pasaka, ka te nekas nenotiek, uznāk dusmas – nu, kā var nekas nenotikt, ja mēs katru dienu te strādājam un cenšamies, lai kaut kas būtu?
– Kāpēc izveidojusies tāda situācija?
– Godīgi sakot, pat nezinu, kur ir tā galvenā problēma. Tautas namā esmu bijusi kopš pašas bērnības, bet kādu es viņu atceros, tāds viņš ir arī šobrīd. Nu, ja neskaita to, kas pēdējos gados izremontēts. Varbūt tur ir viena no problēmām, ka nams vizuāli praktiski nemaz nav mainījies, līdz ar to rodas priekšstats, ka arī saturiski tur nekā nav. Piemēram, ja aizbrauc uz Balviem, tad tur ir tāds kultūras centrs, ka prieks skatīties. Domāju, ka tautas nama ēka ir tā galvenā lieta, ko nevaru mainīt ne es, ne kāds cits no maniem kolēģiem. Mēs varam strādāt savā jomā, taisīt grandiozus pasākumus, bet jaunu namu uzcelt nespējam. Tas tiešām ir liels trūkums, jo, lai cik labi tu būtu izdarījis savu darbu, tiklīdz tiec līdz lielajai zālei tā visam pāri pārklājas ēna. Vēl tad, kad taisīju tautas namā mācībām domātos darbus un komisija atbrauca no Rīgas, ienākot lielajā zālē viņi tā arī pateica – tā esot tik drūma un nospiedoša, ka ir praktiski neiespējami padarīt to zāli dzīvīgāku. Varbūt jātaisa pasākumi garderobē? (Smejas). Tur vismaz ir spilgtas un dzīvīgas krāsas.
– Vai ir idejas, kā varētu mainīt šo attieksmi, kamēr nav rasti līdzekļi ēkas vizuālā tēla uzlabošanai?
– Pēdējo gadu laikā tautas namā ir nomainījušies cilvēki. Mēs tiešām strādājam kā komanda, kas visu kopīgi apspriež un izdomā. Domāju, ka laika gaitā to var izdarīt, taču ne vienā vai divos gados. Ticu, ka no 10 pasākumiem būs vismaz viens, kas būs piemērots un patiks katram atsevišķi. Lai gan tagad visam ņem nost naudu, kas nozīmē, ka neko lielu uztaisīt nevarēs, bet nesen notikušais labdarības koncerts apliecināja, ka varam uztaisīt labu pasākumu arī no vietējiem māksliniekiem. Tāpat apmeklēti ir tradicionālo svētku pasākumi, koncerti vakaros, kas vairāk pievelk jauniešus. Visu var izdarīt. Jautājums tikai, vai cilvēki paši grib kaut ko mainīt.
– Cilvēki krīzes laikā varētu vairāk novērtēt iespējas gūt pozitīvas un gaišas emocijas.
– Tā noteikti vajadzētu būt. Pārmaiņas varētu skart arī pasākumu saturu un piedāvāto mākslinieku klāstu. Piemēram, manuprāt, ļoti veiksmīgs izvērtās labdarības pasākums ar vietējo mūziķu piedalīšanos. Cilvēki nāca pretī, tā ka beigās viss sanāca tiešām jauki un skaisti. Vienīgais, ko gribējās, bija vairāk jauniešu publikas vidū. Starp māksliniekiem tomēr bija dažādu vecumu mūziķi, taču vairums pasākuma apmeklētāju bija pusmūža cilvēki. Tas tikai apliecināja, ka tie cilvēki, kas nāk uz tautas nama pasākumiem, to dara gandrīz katru reizi. Savukārt pārējiem vari piedāvāt, ko vien gribi, bet attieksmi mainīt ir praktiski neiespējami.
– Kāds ir izveidojies priekšstats par to, kas cilvēkus interesē?
– Viens no mūsu lielākajiem plusiem ir aizsāktā tradīcija ar teātra izrāžu rīkošanu. Lai gan tās cenas ir tādas, kādas viņas ir, tas tomēr ir lētāk un vienkāršāk, nekā aizbraukt uz Rīgu. Zāle vienmēr ir pilna, kas nozīmē, ka cilvēkiem patīk. Tagad taisām eksperimentu ar bērnu izrādēm. Gribam radīt vairāk iespēju atnākt uz tautas namu visai ģimenei – vecākiem kopā ar bērniem, kas ļautu pavadīt kopā vēl vairāk laika. Turklāt, kas tad mūs veido, ja ne kultūra? Manuprāt, izglītība un kultūra ir savstarpēji nesaraujamas jomas, jo tas, ko bērni var iegūt caur pasākumiem vai darbošanos pašdarbības kolektīvos, ir neaizstājams.
– Ja runā par populāro mākslinieku koncertiem, tad tagad tautas namam ir konkurenti, piemēram, jaunais klubs „Ideja”.
– Tas ir stereotips, ka klubs „Ideja” var apmierināt visu intereses. Šajā ziņā problēmas nesaskatu.Piemēram, es biju uz Ivo Fomina koncertu gan tautas namā, gan „Idejā”, tāpēc varēju salīdzināt. Publika atšķīrās. Ja pie mums var nākt jaunieši, sākot no 16 gadu vecuma, tad tur vecuma ierobežojums ir 21 gads.
– Kāda ir ideāla tautas nama misija?
– Es uzskatu, ja tas ir Alūksnes pilsētas tautas nams, tad tai ir jābūt vietai ikvienam cilvēkam – sākot no divgadīga bērna, kurš apmeklē to kopā ar vecākiem, un beidzot ar deviņdesmitgadīgu pensionāru. Tautas namam būtu jāstrādā kā kultūras centram visām sabiedrības grupām. Protams, līdz ar novadu reformu daudz kas mainīsies, bet domāju, ka pašai būtībai vajadzētu saglabāties. Ja vēl izdotos piesaistīt līdzekļus, kas ļautu sakārtot tā vizuālo tēlu, tad ar tādu komandu, kāda mums ir tagad, te varētu brīnumu lietas veikt.
