Svētku dienās biju aculieciniece kādai nepatīkamai situācijai veikalā – kāda tūriste lielveikalā nevarēja norēķināties par savu pirkumu. Pircēja iedod vienu bankas karti, kura it kā nestrādā, iedod citas bankas karti – tā arī nestrādā, izmēģināja vēl piecas, bet tik un tā – nekā. Rezultātā, meklējot pa mēteļa un somas kabatām, naudiņa tik sagrabināta.
Vainīgo grūti noskaidrot – vai tā ir pašas pircējas vai pārdevēja, vai tehnikas vaina. Var jau būt, ka kartes tiešām nestrādāja, tāpat arī var būt, ka sabojājusies tehnika. Ja tā, tad pircējus vajadzētu iepriekš brīdināt, nevis pārdevējai niknoties uz nelaimīgo pircēju. Nedarbojās septiņas kartes! Tas nav maz, un varbūt vajadzēja padomāt, ka tiešām ar tehniku kautkas noticis, un saukt speciālistu.
Tomēr visvairāk šajā gadījumā mani pārsteidza pārdevējas neiecietīgā un vienaldzīgā attieksme – kartes tika tikai vienkārši atmestas, neko nepaskaidrojot. Pircējs pats varēja zīlēt, ko tā atmešana īsti nozīmē. Arī acu kontakta šajā darījumā nebija pilnīgi nekāda, vienīgi cieta un steidzīga sejas izteiksme. Jūtot, ka šīs pircējas apkalpošana var ieilgt, kasiere vien uz kases demonstratīvi uzmeta uzrakstu, ka kase slēga. Lieki jautāt, kāds tūristei radās priekšstats par latviešiem…
Šī situācija lika man bažīgi aizdomāties par to, kā rīkotos es. Ja nu, apceļojot pasauli, pēkšņi nestrādā arī mana vienīgā bankas karte? Var jau nodrošināties ar paprāvākām skaidras naudas rezervēm un tad visu ceļojuma laiku baidīties no garnadžu uzbrukuma.
