Parasti vārdu liktenis mēdzam aizstāt ar ko citu – sakritība vai nejaušība. Tomēr varu teikt, ka savā dzīvē ar «likteņa pirkstu» esmu saskārusies divas reizes.
Pirmoreiz par to aizdomājos pirms pieciem gadiem, kad vēl vidusskolas laikā kādā sporta nodarbībā nejauši guvu pamatīgu traumu – izmežģīju plecu. Vairākas nedēļas dzīvojusi pa mājām saudzīgajā režīmā, nolēmu, ka kaut kas dzīvē jāmaina. Nezinu, kāds nemiers mani dīdīja, bet izlēmu, ka no pilsētas skolas jādodas mācīties uz mazāku lauku skolu. Pāris dienās nokārtoju dokumentus, lai mainītu savu ierasto vidi.
Jau pirmajā skolas dienā «ieskatījos» kādā puisī, un pēc gada mēs kļuvām pāris. Kā izrādās, arī viņš mani «ieraudzīja» uzreiz, vien mums vajadzēja ilgu laiku, lai viens otram to apliecinātu. Skola beidzās, toties mūsu draudzība turpinājās. Turklāt skaista, pēc trijiem gadiem jau arvien biežāk pieskārāmies laulību tēmai – citreiz pa jokam, bet biežāk – nopietni. Tomēr, kā izrādās, liktenis mums nebija lēmis iet kopīgu ceļu. Lai gan bijām līdzīgi, reizē tomēr arī ļoti atšķirīgi uzskatos. Nekas cits neatlika, kā četrarpus gadus ielikt atmiņu lādē un noglabāt kaut kur dziļi, dziļi. Tomēr līdz pat šai dienai uzskatu, ka tā nebija sagadīšanās, bet liktenis, kas ļāva gūt vislabāko pieredzi un daudz skaistu, neaizmirstamu brīžu, ko neviens mums neatņems.
Otrreiz ar likteni sastapos pirms pusgada, kad devos apciemot savu draudzeni, kas bija pārcēlusies uz dzīvi Vācijā. Gandrīz gadu dzīvojusi viena bez ilgstošām attiecībām, smējos, ka cerības uz vīru esmu atmetusi. Tā jau saka, ka īstais atnāks, kad vismazāk to gaidi. Bet es gaidīju, tāpēc «neviens» arī nenāca. Līdz pēkšņi, sev nemanot, tomēr biju pārstājusi cerēt.
Tā bez mazākajām domām, ka Vāczemē varētu mani sagaidīt «princis baltā zirgā», ar koferi un labu omu biju ceļā pie draudzenes. Labi pavadījām laiku, iepazinu Vāciju, atpūtos no ikdienas un biju laimīga. Līdz pēdējā ciemošanās vakarā pie viņas ieradās labs draugs, latvietis. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz pašķīda dzirksts. Cik paspējām pāris stundu pavadīt kopā, abiem radās «kreizī» ideja, ka mēs tak labi saderam, ka jāriskē, lai varētu dzert šampanieti – kopā.
Jau pagājis pusgads, kopš esam pāris. Un nevaru teikt, ka tā bija nejaušība. Jo ticu, ka tas ir liktenis. Kā citādi izskaidrot šo dzīves pavērsienu? Lai gan pagājis salīdzinoši īss laiks, un pagaidām notiek liela braukāšana, bet izrunāta (un arī saplānota) teju visa mūsu dzīve, es domāju, ka liktenis šoreiz nav iecerējis īsu spēli.
