Pēdējā laikā sabiedrībā bieži dzirdama frāze “man ir tiesības…”. Nu jau to vairs nelieto tikai bērni asās sarunās ar vecākiem, vai neapmierināti skolēni, bet tagad arī arvien biežāk pieaugušie sadzīviskās sarunās. Īpaši krīzes laikā nevar nedzirdēt sarunas, kad tiek uzsvērts, ka ir tiesības saņemt pabalstu, ir tiesības uz dzīvokli, ir tiesības uz atvieglojumiem. Ir viegli skaļi izkliegt savas tiesības, pieprasīt un vēl dusmoties, ka nesaņem. Tā vakardien divas kundzes, satikušās veikalā, viena par otru skaļāk deklamēja, kas viņām pienākas – viena ir pārliecināta, ka algu samazinājums neesot godīgs un kolēģe saņemot vairāk, toties otra sūdzējās par bezdarbu, jo, redziet, mēneša laikā nodarbinātības aģentūra nav piedāvājusi sakarīgu darbu.
Viegli ir teikt, ka „man pienākas”, un vienalga, vai valsts šo pienākumu var izpildīt vai ne, bet – „man vajag”. Cieš jau tikai pats cilvēks, kas ir negatīvi noskaņots, īgns un jūtas dzīves nomocīts. Būtu vērtīgi atcerēties, ka katru minūti, kad tu dusmojies, tu zaudē 60 sekundes, lai būtu laimīgs. Un šī patiesi bija lieka dusmošanās, jo dzirdīgas bija tikai garāmgājēju ausis, ne jau vainīgās personas. Tāpat arī to laiku, ko izlietojam klaigājot un sūkstoties varbūt var izmantot daudz lietderīgāk un sākt ko darīt lietas labā. Šeit man prātā nāk veca dzīves gudrība – pesimists redz, ka glāze ir pa pusei tukša, bet optimists redz, ka glāze ir līdz pusei pilna. Šobrīd Latvijā ir nepieciešami cilvēki, kas skatās nākotnē, nevis gaužas par šodienu!
