Neatceros, kad pēdējo reizi smējos, vēderu turēdama. Aizrautīgi, līdz asarām, līdz spēku izsīkumam. Kāpēc? Vai tiešām smieklus, kā daudz ko šajā dzīvē, būtu pazaudējusi? Nu pārdevusi kā Tims Tālers tos noteikti neesmu, par to gan esmu…
Skatos, cik bēdīgas sejas visapkārt – lūpu kaktiņi noslīguši lejup, un secinu, ka šobrīd tā ir daudzu nelaime. Uzskatām, ka nav jau, par ko smieties. Kāda skolotāja pat aizrādījusi man pazīstamai jaunietei, ka viņa visu laiku smaida. Vai tad tiešām meitenei viss esot tik labi un jauki? Man liekas, ka viņu vajadzētu apskaust par šo spēju, jo katram mums ir savas bēdas un prieki. Svarīgi ir, kā uz to visu skatāmies.
Cik ļoti mums ir vajadzīgi smiekli, apliecina Žurkas Kornēlijas un Circeņa Driskas atgriešanās. Labprāt redzētu un dzirdētu viņus uz skatuves, lai gan noslēpumā līdz pat izrādei tiek turēts, kādu dzīves piedāvātu cienastu liks uz žurkas asajiem zobiem. Jāgaida, kad to varēs uzzināt televīzijā, jo visas biļetes uz izrādi jau sen ir pārdotas.
Slavenais smieklu meistars Čarlijs Čaplins teicis, ka pazaudēta ir katra diena, kurā neesi smējies. Smejoties mēs kļūstam stipri, jo smiekli ir vislabākais un vislētākais antidepresants. Tikai viena nelaime – kā atgūt bērnišķīgo spēju smieties bez īpaša iemesla. Psihologi iesaka sākt dienu ar anekdošu vai joku lasīšanu. Varbūt spogulī paskatīties uz sevi un secināt, ka ir komiski skumt bez sevišķa iemesla? Smiesimies, un dzīve rādīsies pavisam citās krāsās!
