Domās iegrimusi, gāju pa ielu, kad mani „pamodināja” maza zēna lūgums iedot 20 santīmus. Instinktīvi reaģējot uz manāmi diedelējošo noskaņu, tā arī teicu – lai nediedelē. Taču jau pēc pāris soļiem nožēloju savus vārdus, jo iedomājos, ka varbūt puisēnam patiesi ļoti vajadzēja šos santīmus, piemēra, lai nokļūtu mājās vai lai nopirktu bulciņu izsalkuma remdēšanai. Atpakaļ negriezos to noskaidrot, tomēr vēl arvien domāju un šaubos. Kā saprast, kad būtu jācenšas palīdzēt un kad smagā situācija tiek vienkārši izmantota?
Zinu, ka nebūt ne bagātu vecāku bērni var atļauties gan dārgus friziera pakalpojumus, gan samest naudu zeltlietu dāvināšanai, gan doties ekskursijā, par kuru jāmaksā vairāki desmiti latu. Nevar arī noliegt, ka jau pirms vairākiem gadiem ubagošana ir kļuvusi par problēmu lielākajās pilsētās. Turklāt daži to uzskata par sava veida biznesu. Vairāku ievērojamu cilvēku savdabīga sacensība, kurā uzvarēja dziedātāja Olga Rajecka, ļauj secināt, ka stundas laikā pie Rīgas centrālās stacijas cepurē var ieripot 12 lati. Nav slikti!
Tomēr gribu oponēt sev un citiem skeptiķiem, jo laiki mainās. Izslavētajos Ulmaņlaikos noskranduši baskāji, kas ubago, bija ikdiena, lai gan tā bija sodāma rīcība. Iespējams, ka vēsture atkārtojas. Nesen liela uzņēmuma vadītājs prognozēja, ka drīz mēs visi stāvēsim ar izstieptu roku kā ubagi un atcerēsimies šo laiku kā kaut ko labu un skaistu. Grūti noticēt. Bet ja nu tomēr? Kas tad metīs santīmus mūsu plaukstās? Varbūt “līdzcietīgs” bagātnieks no kabatas izņems savu nēzdodziņu, nevis naudu.
