Zeltiņu pamatskolas vēstures skolotājai Ilgai Lazdiņai marts asociējas ar pavasara sākšanos, lai arī viņa atzīst, ka šo mēnesi klāj drūmu notikumu ēna. „Latvietim, manuprāt, piemīt viena liela nelaime – mēs visu laiku rakņājamies pagātnē un nevaram likt to mierā. Mums nekad nebūs miera, jo nevarēsim nolikt blakus tos, kas cīnījās sarkanajā armijā, ar tiem, kas cīnījās vācu pusē. Abi taču cīnījās par Latviju,” viņa saka.
Pēc diploma I.Lazdiņa ir matemātiķe, dzīvē – arī vēstures skolotāja. Viņas uzdevums jau vairākus gadus ir skolot jauno paaudzi par vēstures notikumiem. Savulaik arī viņas pašas tēvs ir bijis vācu armijā – savā dzīvē neērtības viņai tas nav radījis, jo pat ģimenē par to praktiski nerunāja.
Par tēva gaitām uzzina
kursos
Līdz aizvadītajam rudenim I.Lazdiņa par tēva gaitām zināja ļoti maz – tikai to, ka bijis vācu armijā. „Ko vairāk uzzināju tikai šoruden kursos, kad bija nodarbība Valsts arhīvā. Tur bija pieejams arī filtrācijas nometņu arhīvs, darbiniekiem lūdzu, vai nevaru kaut ko uzzināt par savu tēvu un dabūju viņa lietu. Tur izlasīju visu, kas ar viņu noticis,” saka I.Lazdiņa.
Lietā viņa izlasīja, ka tēvs kājām nācis no Vācijas atpakaļ uz Latviju, kad 1946.gadā viņu atbrīvoja no filtrācijas nometnes. Šis gājiens viņam prasījis gadu un radījis veselības problēmas. „Tante savulaik stāstīja – kad tēvs pārnācis mājās, viņi ar mammu gājuši viens otram pretī pa ceļu un nav atpazinuši viens otru. Pagājuši garām un tikai tad mātes sirds teikusi, ka tas ir dēls…Viņš bija darba dienestā, ne karadarbībā. Lai gan padomju varai viņš neskaitījās noziedzies, tāpat viņu visu laiku uzmanīja,” stāsta Ilga.
I.Lazdiņa vērtē, ka toreiz gan padomju, gan vācu pusei bija ļoti izdevīgi, lai dažādos darbos izmantotu tieši pašus latviešus. Lai pēc tam – vienalga, kādā veidā pagrieztos vēstures rats – varētu teikt: “Redziet, latvieši paši to darīja…” „Pašlaik tiek interpretēts, ka viss ļaunums nācis no padomju puses. Bet vācu puse jau bija tikpat briesmīga. Leģionāriem katram bija savs iemesls, kādēļ tur nokļuva – un lielākajai daļai ne-brīvprātīgi,” uzsver Ilga.
Vēsture ir kā āķis
I.Lazdiņa trīs reizes redzējusi Edvīna Šņores filmu “Padomju stāsts”. Šo filmu viņa augstu vērtē, jo autors prasmīgi salīdzinājis abus totalitāros režīmus un precīzi tos atklājis. „Padomju puse, amerikāņi, angļi savu sodu nav saņēmuši par otro Pasaules karu,” saka I.Lazdiņa.
Kad viņa mācījās skolā, par latviešu izsūtījumu nerunāja. Viņa ilgi nezināja, ka vecāku mājas atrodas netālu no Čakstes vecāku mājām. „Bet nevar nosodīt skolotājus, kas toreiz strādāja skolās – viņiem bija jāmāca “tā” vēsture. Gribētos domāt, ka tagad jaunatnei par šo laika posmu mācām to, kas ir jāmāca – par deportācijām, izsūtīšanu. Tiek izmantoti daudzveidīgi literatūras avoti. Jautājums tikai, cik katrs bērns no tā visa grib gūt sev un atcerēties. Nevar gribēt, lai bērns zinātu visu, bet vēsture parasti ir kā āķis, kur vienmēr visi pieķeras, lai norādītu uz bērnu nepilnībām zināšanās. Tiesa, bērni mācās mazāk nekā agrāk, jo ir daudz citu interešu – arī informācijas mūsdienās ir daudz,” norāda I.Lazdiņa.
Vajadzētu vairāk stundu
Jautāta, vai Latvijas vēstures mācīšanai skolu programmās atvēlēts pietiekami daudz laika, I.Lazdiņa atzīst – varētu būt vairāk, ja vēstures apgūšanai pamatskolās būtu atvēlētas trīs, nevis divas mācību stundas, kā ir pašlaik.
„Manuprāt, ļoti nepārdomāts bija lēmums pamatskolās vēsturi sākt mācīt tikai no 6.klases. Agrāk to mācīja arī 5.klasē, turklāt visu gadu – tikai Latvijas vēsturi. Toreiz bērnam tika radīts priekšstats par savas valsts vēsturi, bet nākamajās klasēs šīs zināšanas tika papildinātas,” saka skolotāja.
Viņa atbalsta integrētās vēstures mācīšanu, kad Latvijas vēsturi māca pasaules vēstures kontekstā. „Neviens lielais vēsturiskais notikums nav sācies tikai Latvijā, piemēram, deportācijas. Ir skolas, kas piedalās jaunajā projektā, kad līdz 8.klases otrajam semestrim māca tikai pasaules vēsturi, bet līdz 9.klases beigām – tikai Latvijas vēsturi. Manuprāt, tas ir pārāk sarežģīti. Iemesls šādam projektam – jo 9.klasi absolvējot ir jākārto eksāmens Latvijas vēsturē. Mūsu cilvēki izbrauc strādāt uz ārvalstīm – varbūt drīzumā mums pastiprināti vajadzētu sākt mācīt arī, piemēram, Īrijas vēsturi?” jautā I.Lazdiņa.
Prot ieinteresēt bērnus
Viņa atzīst, ka skolēniem ir interese par Latvijas vēstures izzināšanu, bet ne visi to izrāda. I.Lazdiņa uzskata, ka vēstures skolotājam vienmēr ir jāatrod kāda interesanta „odziņa”, ko iedot bērnam.
„Ne vienmēr gadskaitļi, jēdzieni un sausie grāmatās aprakstītie notikumi piesaista bērnus. Reizēm dzīvesstāsts, kas apspēlēts no padomju, vācu un latviešu puses, to izdara labāk. Bērnam jāliek domāt, ka nav tikai viena patiesība. Lielās varas iesāk karus, bet vienmēr cieš vienkāršais cilvēks. Lai Dievs dod, ka kara nebūtu un mums nebūtu jāizdara izvēle, kurā pusē būt! Vienkāršajiem cilvēkiem ir grūti, jo praktiski viņi neko nevar ietekmēt – mēs varam izteikt savu viedokli piketos, vārdos, bet mūsu viedoklī neviens neklausās,” vērtē I.Lazdiņa.
Vēstures notikumus skolēni izzina, arī rakstot referātus, braucot ekskursijās. Kad pirms dažiem gadiem Zeltiņos pārapbedīja kritušos karavīrus, I.Lazdiņa vēstures stundās veda bērnus vērot notiekošo. Var tikai iztēloties, kādas bija 9.klases skolēnu emocijas, kad izraka kāda 16. gadus veca krituša karavīra mirstīgās atliekas…
Nekārtības uztur apzināti
I.Lazdiņa vērtē, ka 16.marts Latvijā ir palicis tik politizēts tādēļ, ka neprotam sadalīt savu uzmanību starp padomju un vācu karojošajām pusēm. „Ne jau tie, kas bija karā, veido nekārtības, bet cilvēki no malas izmanto šos datumus – arī 9.maiju. Manuprāt, nekārtības tiek speciāli uzturētas no tiem, kam Latvijas neatkarība nav vajadzīga. Kāpēc tad tieši pirms 16.marta sasauca antifašistisko konferenci un tieši Rīgā? Cilvēki daudz ko nezina. Apšaubu, vai mēs visu zinām, kas notika, piemēram, 1939.gadā un kā lēma par pievienošanos Padomju Savienībai? Piekrītu, ka tagad, lai iegūtu kādu valsti, izmanto naudu. Kas īsti latviešiem vairs pieder?” saka I.Lazdiņa.
Viņa vērtē – padomju laikā tie, kas bija vācu pusē, bija necilvēki, bet tie, kas bija padomju pusē – labie. Tagad ir otrādi. „Mēs visu laiku krītam no viena grāvja otrā, aizmirstot, ka viņi visi ir cilvēki, visiem bija ģimenes un lielākā daļa gribēja, lai Latvija būtu brīva. Nevienam neprasīja, gribi vai negribi armijā iet,” uzsver I.Lazdiņa.
Pagātnē – salauztas dzīves
Jautāta, ko 25.martā skolēniem mācīs vēstures stundā, I.Lazdiņa atzīst – tas ir viens notikums no lielā vēstures notikumu klāsta.
„Savulaik esmu bērnus vedusi uz Okupācijas muzeju, kas, manuprāt, vislabāk bērnus uzrunā. Kad bērniem liek sagulties barakā cieši citam pie cita, kad parāda to „lepno” tualeti, kad bērni iekāpj Torņa kalnā vagonā, kādā izveda latviešus uz Sibīriju – tad viņi vairāk izprot tālaika notikumus. Par šiem notikumiem ir jārunā, bet tā atkal ir nepārtrauktā pagātnes cilāšana, kur ir salauztas dzīves,” saka I.Lazdiņa.
