Bobslejists Intars Dambis (25), stāstot par uzmanību, kas viņam pēdējā laikā tiek izrādīta, iesaucas: „Nu, cik tad var! Cik var?!” Kaut gan uzmanības lokā viņš nonācis jau iepriekšējos gados, ar panākumiem startējot Jāņa Miņina pilotētajā četrinieku ekipāžā kā stūmējs. Kopš februāra, kad Pasaules kausa izcīņas sestajā posmā Vankūveras (Kanāda) Vistleras trasē latviešu ekipāžai izdevās uzstādīt ātruma rekordu, pārvarot 150 km/ h robežu, uzmanība kļuvusi sevišķi liela. Tagad puisis sākot pamazām saprast, kas jāpārdzīvo sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, lai arī pats nebūt nejūtas kā slavenība. Brīdī, kad Latvijas ekipāža uzrādījusi ātrāko laiku, lielākais prieks bijis par atrašanos rezultātu tabulas augšgalā.
Tiesa, šobrīd Intars par bobsleju cenšas nedomāt. Marts un aprīlis ir vienīgie brīvie mēneši gadā, kad var atpūsties ne tikai no sacensībām, bet arī no komandas biedriem – Jāņa Miņina, Oskara Melbārža un Daumanta Dreiškena, kas kļuvuši par viņa otru ģimeni. Brīvo laiku Intars iespēju robežās pavada vecāku mājās Alsviķu pagasta Karvā. Kamēr vēl ir sniegs, viņš kopā ar draugiem dodas uz tuvējiem kalniem izbaudīt ziemas priekus, taču ar nepacietību tiekot gaidīta pavasara iestāšanās, kas ļautu nodoties viņa sirdslietai – makšķerēšanai. Šis vaļasprieks viņam ir kopīgs ar komandas biedru Jāni Miņinu, kurš solījies paciemoties arī Intara vecāku mājās, lai tuvējās Vaidavas krastā abi varētu makšķerēt. Miņina četriniekā alsviķietis aizvadījis tikai divus no sešiem bobslejam veltītajiem gadiem.
– Kā vispār notiek starts bobslejā?
– Daudz būs jāstāsta, bet es tā īsi, ja? Divas stundas pirms starta mēs aizbraucam uz trasi un sagatavojam tehniku. Stundu iepriekš sākam iesildīties. Televizorā redzi, ka veči mauc, bet ir vēl arī jāiesildās. Tas ir liels darbs. Kad nāk tuvāk starta laiks, ejam iekšā un pārģērbjamies. Pēc tam dodamies uz startu, ko visi jau ir redzējuši, kā tas notiek. Starts bobslejā ir ļoti svarīgs. Viss ir jāizdara precīzi. Nedrīkst pieļaut pat vismazāko kļūdu. Nav starta, nav lejas – ir tāds teiciens. Tad ieskrienamies, braucam un finišs. Viss. Pavisam elementāri, lai gan arī trasē mēs, stūmēji, varam sajust, kā mums iet. Citreiz pilots liek piekantēt un mēs mēģinām palīdzēt, cik nu varam. Neteiksim, ka spējam visu kontrolēt, bet jūtam, kur atrodamies, cik augstu esam. Bobslejs ir vistīrākā fizika. Tā nav, ka pilots tikai stūrē. Arī mēs varam palīdzēt, piemēram, sasveroties uz vienu vai otru pusi.
– Cik liela nozīme ir trasei?
– Katra trase, protams, ir citādāka. Katram ir sava mīļākā un riebīgākā. Piemēram, Leikpleisidas trase, kur notika Pasaules čempionāts un mēs palikām trešie – tā ir vispretīgākā trase pasaulē. Lai gan bobslejs pats par sevi nav nekāda gultiņa ar paladziņu un siltu sedziņu. Tie ir auksti dzelži. Ja, pieņemsim, cilvēki brauc uz Siguldu vizināties, es būtu gatavs piemaksāt, lai man nebūtu tur jābrauc. Tā nav nekāda paradīze. Gadās, kad augstākos leņķos tevi spiež, lauž un grūž. Tiesa, ja draugi grib, cenšos viņus tur aizvest un izvizināt.
– Un kā ir ar traumām?
– Kā zināms, bobsleja starti stūmējiem ir visīstākais sprints. Ja sastiep muskuļus, tad rēķini, ka gandrīz mēnesi esi ārā no aprites. Protams, ja bobs apgāžas, tad var dabūt kakla traumas un jēlus plecus. Man, paldies Dievam, nekas tāds nav bijis. Iedomājies, ka šļūc pa ledu ar ātrumu 150 km/ h. Jau tad, ja tu vienkārši ieskrietos un šļūktu pa ledu, tas ir sāpīgi, bet, ja viss notiek ar tādu ātrumu, tad diez kas nav. Pie tam tas nav tā, ka tu vienkārši slīdi. Tevi vēl spiež centrbēdze, tāpēc gadās, ja dabū pa “čaiņiku” ar kādu “štoperi”, iestājas koma uz pāris minūtēm. Nu, varbūt gluži ne tik traki, bet visādi var gadīties.
– Pirms diviem gadiem sniegtajā intervijā minēji, ka esi bobslejists ar potenciālu. Vai tagad jūties savu sportisko potenciālu izsmēlis un sasniedzis savas karjeras zenītu?
– Noteikti nē. Šajā gadā kā stūmējs esmu sasniedzis absolūtos rekordus priekš sevis. Esmu uzlabojis ātrumu, esmu kļuvis spēcīgāks un stiprāks. To jau pēc fizisko rādītāju testiem var redzēt.
– Kāda un cik liela ir tava nozīme četrinieka panākumu gūšanā?
– Katram ir savs uzdevums. Es esmu pēdējais no stūmējiem, ceturtais. Parasti gar malām ir tādi spēcīgāki un smagāki, bet aizmugurē – ātrākie. Mans uzdevums ir dot komandas, pēdējam ielēkt, ielaist bremzes un beigās nobremzēt. Piemēram, es saku „gatavs”, visi ietupjas, pilots pasaka „ir”, es pasaku „ir” un tad laižam. Svarīgi ir trāpīt reizē, jo augšā vinnētās simtdaļas lejā reizinās ar divi. Kā zināms, mēs pasaules čempionātā zaudējām trīs simtdaļas otrajai vietai. Četros braucienos trīs simtdaļas – tādu laiku nekad uz hronometra pats nevarētu nospiest. Bet nu nekas. Būs trepītes, kur pakāpties nākamajā reizē.
– Kas četrinieku ekipāžām ir galvenais?
– Četriniekos tāpat kā divniekos galvenais ir labs starts un labi nobraukt. Protams, arī laba tehnika. Bet tieši kā komandai svarīgs ir starts, sasēšanās un arī pati sēdēšana. Nevis lai viens būtu augstāk, viens zemāk – kā šahā, bet visi kompakti vienā līnijā.
“Bobslejs pats par sevi nav nekāda gultiņa ar paladziņu un siltu sedziņu.”
intars dambis
Tas tiek speciāli atstrādāts sausajos treniņos, kad garāžā stāv “bobis”, mēs skrienam un sabirstam visi iekšā. Sacensībās tas notiek ļoti ātri, taču mēs viens pie otra esam tā pieraduši, ka ideāli saprotamies. Man, piemēram, būtu jābļauj vēl „hop!”, pirms sēžamies iekšā, taču mēs pat to vairs nebļaujam. Viss notiek automātiski. Esam tiešām sastrādājušies.
– Cik liela nozīme ir svaram?
– Nu, ir ierobežots svars – 630 kilogrami ir maksimālais. Ja ir kaut vai 500 grami par daudz, tad ir “diskābelis”. Mazāk var būt, bet vairāk gan ne. Ja pietrūkst, tad liek iekšā svinu, taču galvenais, lai nav pāri. Mums gan ir otra problēma. Visi četri kopā esam par smagu. Ir gadījies sēdēt arī uz diētām. Citreiz putriņas ēdam, lai dabūtu svaru nost, bet pēc sacensībām uzreiz skrienam uz “Makdonaldu” pieēsties. Tas gan vairāk ir sezonas sākumā, jo rudenī Latvijā jau tāpat pārēdamies, bet, kad aizbraucam uz Eiropu, bads sākas pats par sevi. Tā barība ir pašvaka. Nu, kas tas par ēdienu ir, ja atnes gaļas gabalu ar kaut kādu “pļuru” virsū? Tas it kā tur skaitās normāli priekš tiem cilvēkiem, bet mums kā parastajiem latviešiem, kas piedevām vēl ir sportisti un bobslejisti – mums kādus trīs tādus vajadzētu.
– Vai divi gadi ar vienu komandu bobslejā ir daudz?
– Tie divi gadi ir tieši kā priekš sastrādāšanās, lai gan kopā esam pavadījuši daudz laika. Mēs jau smējāmies: beigsies sezona un pa vakariem sazvanīsimies – nu, kā tad iet? Pierasts visu laiku būt kopā. Divi mēneši gadā – tā vairāk ir atpūta vienam no otra. Nav tik traki, ka būtu uzkrituši viens otram uz nerviem, jo mums ir ļoti pozitīvs kolektīvs, bet, protams, gadās jau arī pakasīties. Piemēram, Amerikā mēs dzīvojām vietā, kur pašiem bija jāgatavo ēst, tad mēs šad tad klaigājām: kurš ko mizos, kurš ko gatavos? Tagad maijā atsāksies treniņi, kad divas nedēļas atkal būs jāpavada kopā, divas – mājās, divas – kopā, divas – mājās, bet, sākot no rudens – tikai kopā.
– Nākamais būs olimpiādes gads. Vai pēc šīs sezonas panākumiem jūtaties vēl spēcīgāki?
– Pavisam noteikti, lai gan ar čaļiem runājām, ka pēc olimpiādes skatīsimies, vai palikt bobslejā. Mēs te ar Daumantu smējāmies – ja būsim četriniekā, tad vēl domāsim, vai turpināt. Ja ne, tad gan tā bodīte jātaisa ciet. Pietiks. Ir jau gana daudz lauru tāpat.
– Un ko pēc tam?
– Jāsāk domāt un strādāt. Galva uz pleciem taču ir, un, ja ne pēc olimpiādes, tad tāpat kaut kad būs jābeidz. Savulaik studēju sporta akadēmijā. Vienu gadu nolauzu, bet pēc tam izmeta ārā par kavējumiem, jo, kā gan es varēju tur mācīties, ja visu laiku esmu projām? Tā nevar, lai gan ir funktieris, ka vēlāk varētu kaut ko pamācīties.
– Kas tevi piesaista bobslejā?
– Sports pats par sevi mani piesaista. Ar bobsleju vienkārši viss sākās – sportiskais azarts, ātrums. Lai gan, kad biju maziņš, nekur netrenējos, tāpat sanāca daudz skraidīt apkārt kā jau lauku puikam. Patīk man aktīvā atpūta.
– Bobslejā tevi piesaista ātrums. Vai simpātijas pret ātrumu parādās arī pie mašīnas stūres?
– Protams. “Štrāfēts” esmu diezgan daudz. Nākamajā pavasarī taisos “moci” pirkt. Policijai būs ko darīt, jo zem 120 jau neviens nebrauc. Starp citu, man pieder arī ātruma rekords, braucot caur Alūksni, bet neteikšu, cik liels tas ir.
– Vai bobsleju uztver kā darbu?
– Jā. Man ir paveicies, ka daru darbu, kas pašam patīk. Tā ir bauda. Tas ir tāds darbs ar labu atalgojumu – ne tikai materiālu, bet arī garīgu.
– Vai sava nozīme tur ir arī līdzjutējiem?
– Noteikti. Visi, kas mani pazīst, seko līdzi startiem. Daudzi saka: nu, man tas bobslejs ne visai, bet, ja tu brauc, tad gan paskatos. Tiesa, par līdzjutējiem startā es nedomāju. Tajā brīdī nav svarīgi, kas tevi skatās un kas ne. Protams, pēc tam, kad nāk apsveikumi, tad gan ir prieks.
