Sirds siltums, rūpes un neizmērojama mīlestība pret bērniem ir arī apenietei Aldai Liepiņai. Viņa kopā ar vīru Andri ir vecāki trīs brīnišķīgām meitām, uz laiku bijusi aizbildne arī mazajam Danielam un viņas kā skolotājas mīlestību izjutuši daudzi mazie apenieši.
Aldas ģimenē pamatvērtības ir uzticēšanās, savstarpēja izrunāšanās par visu un vienmēr, prasme uzklausīt otru un pieņemt, ka katram ģimenē pienākas arī savs brīvais laiks. Šā gada augustā Liepiņu pāris svinēs 20. kāzu gadadienu. Alda smaidot atzīst, ka šo vērtību turēšana godā ir tik ilgi kopā noturējusi.
Audzina trīs meitas
“Vienmēr ir jāizrunājas – lai cik sāpīgi tas arī nebūtu. Reizēm ir jāpiekāpjas, lai arī negribas. Nevar dzīvot tikai pēc “manas stabules”. Manuprāt, tieši tāpēc daudzas ģimenes izšķiras, jo viens otru neuzklausa līdz galam, uzspiež savu gribu un norāda, ka otram nevar būt brīvais laiks, ko, piemēram, pavadīt ar draugiem. Ir jāuzticas otram,” saka A.Liepiņa.
Atminoties laiku, kā ar Andri iepazinās, Alda atzīst, ka no laika gala bijusi aktīva meitene. “Nebiju domājusi, ka kādreiz apprecēšos ar savu klasesbiedru. Dzīves ceļi mūs abus saveda kopā un tagad esmu priecīga, ka tieši šis vīrs ir mans vīrs. Apprecējāmies, kad vīrs atgriezās no armijas – viņš izvēlējās mani,” smaidot atceras Alda.
Liepiņu ģimenē audzina trīs meitas – Mārai ir jau 20 gadu, pašlaik viņa kopā ar draugu dzīvo un strādā Holandē. Viņai ļoti patīk fotografēt. Simonai šogad paliks 18 gadu, viņa mācās Rīgā, bet Undīne mācās 9.klasē Apē. Par visām meitām Alda stāsta mirdzošām acīm un ar lepnumu. “Undīnes sapnis ir dejošana – to viņa laikam mantojusi no vecākiem. Reizēm aizsapņojos, ka Māra kādreiz būs populāra fotogrāfe. Esmu laimīga par katras meitas veiksmēm. Bet Undīne ir visdraiskākā un kompāniju dvēsele,” saka apeniete.
Viss gludais – tikai filmās
Alda ģimenē vairāk gādā par meitu audzināšanu, bet kopā ar tēti meitas slīgst mūzikas un datoru pasaulē, kurā Andris ļoti labi orientējas. “Andris pēc dabas ir ļoti mierīgs, tādēļ ar lielu pacietību vienmēr visu meitām izskaidro. Man tik liela pacietība nepiemīt. Meitām vienmēr uzsveru, ka savi vecāki ir jāciena un jāmīl, tad arī bērni būs mīlēti un cienīti – vienalga, lai kas arī dzīvē notiek,” saka Alda.
Viņa neslēpj, ka meitām ļoti raksturīgi ir uz daudz ko atbildēt: “Nemāci mani, es pati zinu!” Tam Aldai ir sava recepte – parasti viņa šādos gadījumos atbild, ka izprot meitu, bet tomēr rosina noklausīties mammas teikto un tad pašai izvērtēt, var vai nevar tā darīt. „Reizēm tiek pateikts kāds asāks vārds – bet tas ir normāli. Kā saka Andris – viss labais un gludais notiek tikai filmās.”
Izmanto visas iespējas
Alda smaidot atzīst – būt meitu māmiņai ir grūti, bet patīkami. “Ģimenē esam piedzīvojuši visādus brīžus – arī caur asarām, dusmām, bet vienalga esmu pārliecināta – mēs esam laba ģimene. Ir bijuši dusmu brīži no meitām par, piemēram, mājās veicamajiem darbiem, pucēšanos,” stāsta Alda.
“Cilvēks dzīves laikā var mainīties, ja viņam piemīt stiprs gribasspēks.”
Alda Liepiņa
Viņa atzīst, ka naudai bērnu audzināšanā ir diezgan liela nozīme. „Ģimenē esam runājuši, ka ne vienmēr var atļauties nopirkt, ko sirds kāro. Vecākā meita ļoti vēlējās savu naudu, tādēļ nolēma strādāt Holandē. Vidējā meita mācās Rīgā – nav noslēpums, cik dārga ir dzīvošana Rīgā. Nauda tērējas lielā ātrumā – spēj tikai pelnīt! Bet meitas saprot, ka kādreiz jāpiebremzē. Lai kā negribētos teikt, ka nauda dzīvē nav svarīgākā, tā tomēr ir viena no būtiskākajām lietām.”
Alda ir dāsnāka naudas devēja meitām – tētis meitu vēlmes vairāk piebremzē. “Manā bērnībā ģimenē nedzīvojām trūcīgi, bet es nevarēju droši teikt, ka man vajag naudu tam un tam. Tāpēc nolēmu – kad man būs ģimene, saviem bērniem pirkšu visu! Protams, dzīvē ne vienmēr tā notiek, jo ir ierobežojumi, tomēr vados pēc principa: strādāju un dzīvoju vienreiz mūžā, tad kāpēc neizmantot iespēju un neatļauties kādreiz kaut ko labāku!” stāsta Alda
Nesoda, bet palīdz
Jautāta, kā vienai māmiņai var būt tik daudz mīlestības, lai to dotu arī svešiem bērniem, Alda atzīst – šādas jūtas raisās pašas no sevis un nāk no sirds. “Bieži pati nesaprotu, kāpēc tā ar mani notiek. Uzskatu, ka cilvēks dzīves laikā var mainīties, ja viņam piemīt stiprs gribasspēks – arī pati esmu atbrīvojusies no savām negatīvajām īpašībām,” saka A.Liepiņa.
Pirms dažiem gadiem viņa kļuva par aizbildni mazajam Danielam, kura mamma savulaik mācījās Apes arodvidusskolā. “Tajā ģimenē bija daudz bērnu, kas nedzīvoja pie vecākiem. Viņai nebija pozitīva ģimenes piemēra, no kā mācīties. Tā bija sakritība, ka jauniete īrēja dzīvokli manas mammas mājā, nejauši viņai piedzima pirmais, otrais bērniņš… Un nejauši mēs, visa dzimta, sākām viņai palīdzēt – tas bija pirms septiņiem gadiem. Palīdzējām, līdz pienāca kritiskais brīdis – redzēju, ka tam vairs nav jēgas, jo meitene pazuda uz ilgu laiku, atstājot bērnus. Vienreiz man tas apnika un sapratu, ka ir jādod viņai kaut kāda mācība. Vērsos pēc palīdzības bāriņtiesā, tika pārtrauktas vecāku tiesības un Daniels nonāca manā aizbildniecībā. Negribēju, lai tas ir kā sods un kaitētu viņai – man vienkārši gribējās palīdzēt. Nevarēju noskatīties, kā iet postā jauni cilvēki,” atceras Alda.
Tagad viņa ir priecīga, ka varēja palīdzēt “dabūt atpakaļ uz kājām” – puisītis tagad atkal ir pie mammas, bet joprojām kontaktējas, brauc ciemos. “Ir prieks, ka kādam esmu kaut ko iemācījusi – ka Daniela mamma ir sapratusi savas kļūdas, noticējusi man. Tagad viņa pati nesaprot, kā varēja tā rīkoties. Nu viņa dzīvo ar devīzi: “Visu bērniem!” Oficiāli Daniels pie mums bija gadu, neoficiāli – vairākus gadus,” saka Alda.
No visa pasargāt nevarēs
Vecākiem, kuri uzskata, ka viņu bērnu ir jāaudzina bērnudārzam, skolai, A.Liepiņa silti iesaka mainīt savas domas. „Skolas uzdevums ir sagatavot bērnu karjeras izvēlei, bet dzīvot ir jāiemāca ģimenē. Bērni ļoti pārdzīvo, ja ģimenē noticis kaut kas slikts – strīds starp vecākiem, neuzticēšanās bērniem, pārāk striktu noteikumu un ultimātu noteikšana. Nekad dzīvē bērnam nedrīkst teikt: „No tevis nekas nesanāks!” – iespēja ir jādod katram,” domā A.Liepiņa.
Viņa atzīst, ka vecāki nekad nevarēs savu bērnu no visa pasargāt. „Man nepatīk, ka sabiedrībā bērnus vērtē pēc vecāku amata – tu esi ministra, skolotāja bērns, tātad tu neesi parasts bērns. Katrs vecāks savam bērnam vēl to vislabāko, bet tu jau nezini, kādi bērnam būs draugi apkārt. Diemžēl šobrīd liela daļa jauniešu ir nežēlīgi un vienaldzīgi – viņi nedomā par sekām,” secina A.Liepiņa.
