Līdz augusta beigām Alūksnes novada bibliotēkā iespēja apskatīt Rotas Dreimanes – Lipšānes krāšņo darbu izstādi. Tas ir stāsts par spēku, radošumu un dzīvesprieku. Aiz katra darba stāv vairāk nekā tikai tehnika – tie ir Rotas dzīves pārbaudījumi, uzdrīkstēšanās un mīlestība pret radīšanu. Sarunas laikā alūksniete pastāsta ne tikai par savu nodarbošanos, bet arī atklāti dalās pieredzē cīņā ar smagu slimību. Viņas ceļš ir apliecinājums tam, ka radošumam ir dziedinošs spēks.
Meistarklasēs iedvesmo arī citus
Rota savus darbus veido, apvienojot divas vizuāli iespaidīgas un saturiski dziļas tehnikas – foto transfēru un botānisko bareljefu. Foto transfēra metode ļauj pārnest attēlu uz jebkura veida virsmas, pārvēršot ikdienišķo par unikālu. Savukārt botāniskais bareljefs ir kā dzīves un dabas sadarbība – tajā atklājas katra ziedlapa un smilgas līnija ar neticamu precizitāti un maigumu.
Rotai ir savs veikaliņš radošiem cilvēkiem “Krāsas un otas”, kurā var iegādāties ne tikai preces māksliniekiem, bet arī viņas radītos mākslas darbus – krūzītes, auskarus, virtuves dēlīšus, mēbeles un daudz ko citu. Viņa ne tikai rada pati, bet iedvesmo arī citus darboties, atklāt savu iekšējo mākslinieku un atrast mieru krāsās un faktūrās. “Esmu vadījusi arī meistarklases – gan Gulbenes novadā, gan šeit, Alūksnē, savā veikaliņā. Man prieks, ja cilvēki izrāda interesi, vēlas radoši darboties,” stāsta alūksniete.
Sāk ar krūzīšu apzīmēšanu
Viņa 16 gadus strādājusi savā pamatprofesijā – dārzniece/floriste. “Kad piedzima trešais dēliņš, to visu pastūmu nedaudz malā. Pagāja četri pieci gadi, un es sapratu, ka kaut kā pietrūkst. Tajā periodā mana dzīve ritēja Ādažos, strādāju vienā mākslas veikaliņā, kur redzēju un izmēģināju dažādus materiālus. Sāku ar krūzīšu apzīmēšanu un nu esmu tikusi līdz mēbeļu apgleznošanai,” par radošajām izpausmēm stāsta Rota. Veikals “Krāsas un otas” Alūksnē ir kopš 2018. gada. “Pēc daudziem dzīves gadiem Ādažos atgriezos Alūksnē. Godīgi sakot, vienmēr zināju, ka atnākšu atpakaļ. Māju Darba ielā iegādājos, jo bija liels suns, kuram vajadzīga vieta. Otrajā stāvā ir pietiekami daudz vietas, un bija jādomā, ko darīt ar pirmo,” viņa stāsta.
Kad viņa iekārtoja veikalu ar precēm māksliniekiem, bija cilvēki, kuri teica, ka viņa esot dulla – kam gan mazpilsētā šāds veikals! “Tomēr sapratu, ka Alūksnē ir pietiekams skaits cilvēku, kuri zīmē, glezno, viņiem šādas preces nepieciešamas. Mums apkārt ir tik daudz talantīgu cilvēku, taču ne visi rāda savus darbus citiem. Ir tādi, kuri radoši darbojas klusu, tikai savās mājās,” saka Rota.
Katram lakatiņam savi auskari
Tā nopietni savu radošo ceļu Rota uzsāka pēc saslimšanas. “Kā saka, kāds augstākesošs saplāno cilvēka vietā kaut kādu periodu. Bija posms, kad veikals bija slēgts. Uzzināju, ka man ir krūts vēzis, lai gan es vienmēr regulāri apmeklēju ārstu. Vizītes laikā atklājās, ka man ir vēzis jau trešajā stadijā. Bija mēnesis laika, lai es sakārtotu savas domas, izjūtas. Tad sākās visas terapijas,” atklāta ir Rota. Slimošanas laikā pēc vairākām ķīmijterapijām un starošanām nogāja mati, un viņa sāka nēsāt dažādus lakatiņus. “Man uzdāvināja auskarus, bet gribējās pie katra lakatiņa citu auskaru pāri. Teicu vīram, ka jānopērk jauni, bet viņš man saka: “Tu taču pati vari uztaisīt!” Lakatiņu skaits pieauga lielā ātrumā, un es sāku gatavot dažādus auskarus. Caur slimību atradu savu nodarbošanos. Man bija svarīgi nenolaist spārnus,” radošos pirmsākumus atceras Rota. Nu tas viss nonācis līdz mēbeļu apgleznošanai. “Man patīk vecām mēbelēm iedot jaunu dzīvi, un tās tagad jau citā kvalitātē kalpos vēl ilgi. Man patīk radīšanas process. Vienmēr ir kāda vīzija par to, kāds varētu būt gala rezultāts. Ir bijis tā, ka sāku darīt, bet tad saprotu – nē, es vēlos redzēt kaut ko pavisam citu, tad sāku visu no sākuma,” viņa stāsta. Radošā darbošanās ir kā meditācija, darbs ir smalks, tas notiek lēnām un mierīgi. “Kad gāju cauri ķīmijterapijai, es ik pa brīdim zīmēju. Tas mani uz brīdi nomierināja, palīdzēja atslēgties no visa,” saka Rota.
Blakus stiprs atbalsts
Visgrūtākais sākumā par slimību bija pateikt bērniem, sevišķi jaunākajam. “Kad izgāju pirmo ķīmijterapiju, teicu viņam: “Tu tikai neuztraucies, bet man pēc divām nedēļām nebūs matu.” Viņš to uztvēra salīdzinoši saprotoši, jo ar šādu situāciju bija saskāries skolā. Bērni ir ļoti zinoši un garīgi stipri. Galvenais, ka man blakus bija un ir atbalsta komanda – dēli, vīrs, māsa,” viņa stāsta. Jau pašā sākumā savai ģimenei teica, lai viņu nežēlo. Protams, bija arī grūtie un smagie brīži, sevišķi pēc piektās un septītās ķīmijterapijas. “Bija arī tā, kad teicu: “Es nekur nebraukšu, man neko nevajag!”, bet tie bija tikai mirkļa vājumi. Tad sapratu, ka man jāsaņemas un jādara – vēl tikai pāris reizes, un viss beigsies. Man bija smagi pārciest ķīmijterapiju – arī ārste teica, ka izjūtu visas iespējamās blaknes. Bet tas viss bija nepieciešams, lai es tagad varētu priecāties par dzīvi, lai es varētu radīt krāšņas lietas,” viņa saka un pasmaida.
Jādzīvo šodienai
Protams, galvā bijušas dažādas domas – ja nu ķīmijterapija nepalīdz, ja nu vēzis atgriežas… “Tagad jātur roka uz pulsa, jāiet uz pārbaudēm un jādzīvo tālāk. Man vecākais dēls teica: “Mammu, tev ir jāiztur. No kā es ņemšu piemēru – tu man esi paraugs, kā izturēt grūtības, kā iet un darīt.”,” atceras Rota.
Ļoti noder pozitīvā domāšana. “Citādāk nevar. Ja es sēdēšu kaktā un raudāšu, vēzis tikai priecāsies –
tas pārtiek no negatīvā. Dzīves steiga un stress neko labu cilvēkam nenodara. Vēža šūnas ir jebkuram cilvēkam, tikai ne visiem tās aktivizējas. Man ģimenē nevienam nav bijusi šāda saslimšana. Paldies Dievam, man ir dēli, nevaru nodot meitām šo slimību tālāk,” viņa atviegloti nopūšas. Rota atzīst – jādzīvo šodienai. Agrāk plānojusi visu uz priekšu, tagad vairāk par trīs mēnešiem tālāk neplāno. Jebkurā sliktā situācijā var atrast kādu graudiņu, pie kā pieķerties un iet uz priekšu. “Kā bija viduslaikos, kad bruņinieks nometa otram priekšā savu cimdu, izaicinot uz kauju? Tad nu man cimdu nometa vēzis, un es to pacēlu. Pirmo raundu ar viņu esmu uzvarējusi un ceru, ka tas bija arī pēdējais,” apņēmības pilna ir Rota.
Veselība pirmajā vietā
Trīs dēli un vīrs atbalsta visas Rotas radošās izpausmes, un tas ir ļoti svarīgi – Rota var darīt to, kas pašai patīk. “Man šī ir otrā laulība – jāpaiet pusei mūža, lai sastaptu savu īsto cilvēku. Esmu pateicīga pirmajai laulībai, jo man ir trīs brīnišķīgi dēli. Jebkurš cilvēks, kuru mēs dzīves laikā satiekam, mums kaut ko sniedz, atstāj paliekošas pēdas,” viņa saka.
Izejot cauri slimošanai, Rota saprata, ka cilvēki par daudz iespringst par dzīves sīkumiem. “Diemžēl tikai tad, kad notiek kas slikts, cilvēks saprot savas dzīves svarīgākās vērtības. Veselība jāliek pirmajā vietā. Vienmēr. Darbs nekur nepazudīs,” secina alūksniete. Ir jādara tas, kas ļauj justies laimīgam. “Protams, ne visiem tas izdodas – daudzi iet uz darbu, jo vienkārši ir jāstrādā. Es esmu laimīga. Svarīgi ir būt ar cilvēkiem, ar kuriem jūtos labi. Un tā, lai arī viņi jūtas ar mani uz viena viļņa,” uzsver Rota.
Jālaiž sapņi debesīs
Viņa visiem Alūksnes novada iedzīvotājiem vēl vairāk saules. “Iesaku uz dzīvi skatīties nedaudz mierīgāk. Man šķiet, pēc kovida cilvēki kļuva ļoti nervozi, neiecietīgi. Ir situācijas, kad cilvēks neko nevar mainīt, piemēram, Māti Dabu mēs nevaram regulēt, viņa regulē mūs,” saka alūksniete un atzīst – ir lietas, kas beigās sakārtojas pašas no sevis. “Dzīve ir jādzīvo un neko nevajag atlikt uz rītdienu. Saviem tuvajiem jāsaka, ka mīlam viņus – tas ir ļoti svarīgi. Vajadzētu vairāk smaidīt, cilvēkiem tā ļoti pietrūkst. Arī, ejot pa ielu, prieks redzēt smaidīgus cilvēkus. Sveicināsim cits citu!” iesaka Rota.
Lai viss piepildītos, ir jāsapņo. “Vajag iziet ārā un laist savus sapņus debesīs – tas strādā. Ir konkrētas dienas, kad, skaļi izsakot savas vēlmes, tās var piepildīties. Galvenais – ir jāvēlas. Vairāk jātic sev, saviem spēkiem. Nevajag baidīties kļūdīties,” beigās novēl Rota.
