Līga Kaula, Alūksnes speciālās pirmsskolas izglītības iestādes „Cālis” vadītāja
Ne vienmēr var
noreaģēt
Bērnudārzam ir jānes atbildība par bērna dzīvību un veselību, ko mēs arī apņemamies, vadoties pēc visiem noteikumiem un instrukcijām, kas saistīti ar šo darbu. Protams, ir atsevišķi momenti, kad ne vienmēr tas izdodas. Pat tad, ja audzinātājs pieskata bērnu ar visu sirdi un dvēseli, var gadīties situācijas, kurās nevar paspēt noreaģēt. Mūsdienās vispār bērni ir daudz kustīgāki un dzīvīgāki nekā agrākos laikos, tāpēc audzinātāju darbs kļuvis sevišķi atbildīgs. Var jau bērnus nelaist ārā vai likt viņiem maršēt kā zaldātiņiem ap bērnudārzu, lai radītu pēc iespējas drošākus apstākļus, taču uzskatu, ka jebkurš normāli domājošs vecāks būs priecīgs, ja bērnam tās nodarbības tiks dažādotas. Vienkārši, lai kādi drošības pasākumi būtu veikti, nekad nevarēsi būt simtprocentīgi pārliecināts, ka nekas nenotiks.
Ilze Stradiņa, trīs bērnu māmiņa
Atbildībai ir
robežas
Bērnudārzā var gadīties visādi. Sevišķi lielajās grupiņās, kur bērni ir ļoti kustīgi un aktīvi. Bērnudārza teritorijā par bērnu atbildība jāuzņemas audzinātājam, lai gan tajā pašā laikā var notikt visādi – kāds var pēkšņi kādu pagrūst, kādam iesist vai bērns var vienkārši nokrist. Arī mans puika nesen pārsita pieri – viens otru pagrūda un nokrita, taču tā ir parasta ikdienas situācija un ar to ir jārēķinās. Kad audzinātāja ar bērniem dodas pastaigās ārpus bērnudārza teritorijas, tad viņu atbildība kļūst vēl lielāka, taču nebūtu prātīgi iekrist otrā galējībā un nedoties nekur vispār, jo arī tas nav veselīgi. Domāju, ka katram audzinātājam pašam būtu jāizvērtē, cik lielu atbildību par bērnu viņš var uzņemties un tad atkarībā no tā arī izvēlēties, kādos maršrutos vai ekskursijās bērnus vest.
Valda Uršuļska, Rpiva Pirmsskolas un sākumskolas skolotāja studiju programmas direktore
Uz audzinātāja pleciem gulstas ļoti liela atbildība, jo ir jāatbild par bērnu, kamēr viņš atrodas bērnudārzā. Tajā pašā laikā ir ļoti daudz gadījumu, ko nevar ietekmēt. Bērns var ciest negadījumā arī māmiņas klātbūtnē, taču šaubos, vai bažas par bērnu liks viņai vairs nedoties ārā no mājas un uzskatīt sevi par sliktu māti. Kad savulaik es pati strādāju bērnudārzā, man bija gadījums, kad tu stāvi klāt, tu skaties, tu uzmani, bet viņš brauc ar ragaviņām un lauž atslēgas kaulu. Tas ir nelaimes gadījums, taču tas nenozīmē, ka tā ir audzinātāja vaina. Šādās situācijās ļoti svarīga ir savstarpējā uzticēšanās. Ja tās nav, tad iespējams vaina ir savstarpējā komunikācijā, jo uzticību var radīt tikai runājoties, izrādot sapratni un interesi par bērnu. Arī tad, ja bērniņš visu laiku bērnudārzā ir juties labi, tad nedomāju, ka viens negadījums varētu kaut ko mainīt.
