Tie, kas iesākuši ziedot, turpinās to darīt, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem, ir pārliecināta Alūksnes Novada fonda valdes priekšsēdētāja Dzintra Zvejniece. „Tad, kad ir grūti laiki, rodas aizvien vairāk cilvēku, kuri grib palīdzēt viens otram,” viņa uzskata. „Daļa cilvēku grimst un domā, ka neko vairs nevar darīt, jo tā ir nolemtība, savukārt citi ķepurojas un, lai arī viņiem pašiem diez ko labi neiet, mēģina palīdzēt citiem.” Šos vārdus Dz.Zvejniece raksturo ar gūto pieredzi tepat, Alūksnē, kad, neskatoties uz taupības režīmu, arvien vairāk cilvēku iesaistās ziedošanas un labdarības aktivitātēs, veidojoties jaunām idejām un mērķiem. Jautāta, vai šīm tendencēm ir saistība ar Alūksnes Novada fondu, ar kura atbalstu labdarības tradīcijas Alūksnē uzplaukušas jau citā līmenī, viņa norāda, ka fonda dibināšana bijusi tikai turpinājums iepriekšējām aktivitātēm – piemēram, par ziedojumiem uzcelta Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas ēka, šādā veidā iegādāta ugunsdzēsēju mašīna, turklāt vēl pirms tam bijušas vairākas akcijas, kas palīdzējušas īstenot vietējiem iedzīvotājiem nozīmīgus mērķus.
– Manā praksē viss sākās ar nevalstisko organizāciju atbalsta centru, caur kuru mēs ASV vēstniecībā mācījāmies organizēt labdarības akcijas. Pirmo reizi tās zināšanas tika izmantotas 1998.gadā, rīkojot labdarības akciju Rīgā. Tai sekoja Ernsta Glika Bībeles muzeja akcija, ziedojumu vākšana strūklakām Jaunās pils parkā un tikai pēc tam sekoja projekts par fonda dibināšanu. Tika aptaujāti apmēram 80 cilvēki – pašvaldību darbinieki, vietējie aktīvisti, jaunieši, uzņēmēji, kuriem jautājām, vai tas ir nepieciešams. Un tikai tad, kad lielākā daļa bija pateikusi „jā, vajag”, fonds tika nodibināts.
– Šad tad sarunās par fondu ir cilvēki, kuriem šķiet, ka tāds nemaz nav vajadzīgs. Vai šo cilvēku attieksme laika gaitā ir mainījusies un vai fonds ir attaisnojis savu dibināšanu?
– Negribu nevienam neko pierādīt un negrasos kādam taisnoties par to, ko daru, jo viss tiek veikts pēc vislabākās sirdsapziņas. Galu galā tas, ko es daru, ir nevis tāpēc, lai kādam kaut ko pierādītu, bet lai palīdzētu citiem cilvēkiem.
– Ja runā par palīdzēšanu citiem, vai tā dibināšana ir attaisnojusies?
– Neapšaubāmi. Pavisam kopā cilvēki ar mūsu atbalstu ir realizējuši 66 projektus. No visām Alūksnes rajona pašvaldībām tikai trīs no tām nav neviena ar mūsu starpniecību realizēta projekta – Pededzē, Kalncempjos un Jaunlaicenē. Tas nozīmē, ka cilvēki pašvaldībās ir aktīvi un meklē palīdzību, lai uzlabotu apkārtējās vides dzīves kvalitāti. Padarīts ir patiešām daudz.
– Kādu redzi fondu nākotnē?
– Lai kā mums ir gājis un ies, domājams, ka fonda lietderība nemazināsies. Vienīgais, ko gribētu, lai fondam būtu cilvēku resursu un materiālā stabilitāte. Vēl ir svarīgi, lai fonda darbībā iesaistītos visa sabiedrība, jo labi rezultāti ir jūtami tikai tajās pašvaldībās, kurās kopīgu valodu raduši deputāti, uzņēmēji, jaunieši, pensionāri un cilvēki ar īpašām vajadzībām. Tas rada labvēlīgu augsni, lai varētu notikt dažādas ar projektiem un vienlaikus ar dzīves kvalitātes uzlabošanu saistītas aktivitātes.
– Kādā sarunā apgalvoji, ka arvien vairāk starp ziedotājiem parādās privātpersonas, nevis uzņēmumi. Vai šī tendence saistīta ar to, ka cilvēki ziedošanu sāk uztvert personīgāk?
– Pavisam noteikti. Agrāk vairums ziedotāju bija tieši uzņēmumi. Nevaru spriest, kāpēc viņu aktivitāte mazinājusies, bet varu teikt, ka paši cilvēki kļuvuši atbildīgāki. Iespējams, ja nauda tiek ņemta no kopējās kases, tas nav tik personīgi un sāpīgi, taču, ja šie līdzekļi nāk no personīgā maciņa, tad rodas apziņa, ka tieši tu esi ziedojis konkrētam mērķim. Pieļauju, ka lielu lomu šīs atbildības veidošanā nospēlējuši mediji, kas par to runā, taču tikpat labi cilvēki paši sāk saprast, ka kādam šī naudiņa ir ļoti nepieciešama.
– Šobrīd labdarības akciju rīkošana vairs nav nekas ekskluzīvs. Piemēram, ieejot “ziedot.lv” mājas lapā, var iepazīties ar virkni iespēju kādam ziedot. Pēc kādiem kritērijiem cilvēki izvēlas, kam atdot savu naudiņu?
– Nevaru spriest par šiem kritērijiem plašākos mērogos, bet alūksnieši ļoti labprāt ziedo vietējiem projektiem, jo viņi var pārbaudīt, kur tā naudiņa ir izlietota. Šajā ziņā vietējiem fondiem ir ļoti liela priekšrocība. Ja es saku, ka pavasarī par saziedoto naudu nelaimē nokļuvušajai Liepnas ģimenei būs uzcelta jauna māja, tad cilvēks var iekāpt mašīnā, aizbraukt uz turieni un pārliecināties par to pats savām acīm. Šī akcija ir arī labs piemērs tam, cik svarīgi ir reaģēt uz vajadzību pēc palīdzības maksimāli ātri. Lielākā daļa līdzekļu tika saziedoti ļoti īsā laika periodā, jo, acīmredzot, cilvēki tajā brīdī vairāk apzinās šo nepieciešamību pēc sava ieguldījuma lietas labā.
– Vai tas liecina, ka ziedotāju aktivitāti palielina akcijas organizēšana uz vietas? Galu galā pastāv lielā organizācija „ziedot.lv”, caur kuru to visu varētu rīkot.
– Tas, ka esam „ziedot.lv” partneri, mums šobrīd ir ļoti svarīgi. Ņemot vērā cilvēku resursus un materiālus, mums vēl joprojām nav savas mājas lapas, līdz ar to pagaidām par mūsu akcijām ārpus rajona var uzzināt tieši caur šīs organizācijas mājas lapu. Sevišķi izdevīgi tas ir ziedojumu saņēmējiem, kuriem pastāv cerība uz ziedotājiem, piemēram, Rēzeknē vai Jēkabpilī, kur šo fondu nav.
– Liepnas ģimenei domātā akcija „Ja Tev ir sirds!” tika uzsākta, pateicoties iniciatīvai no malas. Vai bieži cilvēki izsaka savus priekšlikumus, kam vajadzētu vākt ziedojumus?
– Diemžēl, nē, lai gan es ļoti gribētu, lai tādu cilvēku būtu vairāk. Vēl labāk būtu, ja viņi ne tikai ierosinātu, kādu akciju organizēt, bet arī paši piedalītos tās rīkošanā. Šobrīd fondā ir tikai viens darbinieks, līdz ar to nepieciešamas papildus darba rokas. Ir jau labi, ja pasaka – vajag tādu un tādu akciju, taču, lai to visu izdarītu, nepieciešams ieguldīt daudz darba.
– Vai labdarības akciju rīkošana ir tik sarežģīta?
– Neteiksim, ka sarežģīta, bet ļoti laikietilpīga. Tā nav tikai ziedojumu kastītes izlikšana, jo pirmkārt, akcija sākas ar sabiedrības informēšanu. Ir jāiet uz iespējami vairāk pasākumiem, lai izstāstītu par to, ka tāda akcija vispār notiek, pirms tam sagatavojot kvalitatīvus informatīvos materiālus, ko pie reizes izdalīt. Tālāk seko ziedojumu kastīšu izvietošana, komunikācijas uzturēšana ar visiem ziedotājiem un „paldies” pateikšana. Ne mazāk svarīga ir atbildība par pašu projektu, sekojot līdzi, vai saziedotā naudiņa patiešām ir nonākusi līdz vajadzīgajam mērķim, jo, visur apakšā parādās nevis konkrēta cilvēka, bet gan fonda vārds. Tas ir vesels process, tāpēc labdarības akciju rīkošana pavisam noteikti nav vienkārša ziedojumu kastes izlikšana. Līdz ar to, jo vairāk cilvēku iesaistītos, jo vairāk mēs varētu paveikt.
– Kāpēc, tavuprāt, cilvēki vispār nolemj ziedot?
– Domāju, tāpēc, ka viņš redz to gala rezultātu. Viņš redz strūklakas, redz gaismas uz Pilssalas tilta, redz soliņus vasarā, lasa grāmatas, kuras izdotas akcijas ietvaros, viņa bērni spēlējas rotaļu laukumos, kas tapuši ar fonda atbalstu, jaunieši var sportot skeitparka laukumos – tie ir tie rezultāti, ko cilvēks redz un izmanto, saprotot, ka saziedotā naudiņa nenonāk kaut kur Āfrikā, bet tepat, pašu rajonā. Arī mums, akciju organizatoriem, tas nav darbs darba pēc, bet gan sirdsdarbs. Visas aktivitātes notiek ārpus darba laika, pēc brīvprātības principiem. Tā kā viens cilvēks to nevar izdarīt, tad tajā iesaistīta gan ģimene, gan draugi, gan paziņas. Arī tā ir labdarība – ziedot savu laiku un zināšanas kopēja mērķa labā, tāpēc sevišķi svarīga ir apkārtējo attieksme.
– Vai attieksme kalpo kā dzinulis?
– Jā, tā ir pati galvenā. Ja es kādam izstāstu par savu ideju, bet tā tiek noniecināta, tad vairs neko negribas darīt. Savukārt, ja tevi vienkārši uzklausa un ideju atzīst par labu esam, tad šis atbalsts kalpo par dzinuli tālākajam darbam, jo nauda seko tikai pēc tam. Viens iesaistās ar saviem līdzekļiem, cits ar idejām, zināšanām vai pieredzi, vēl kāds ar elementāru atbalstu un gala rezultātā veidojas komanda, kas palīdz sasniegt iecerēto – tās labās lietas, ko varam dot viens otram.
