Ka mans dēls būs ļoti ātrs un kustīgs puika, nojautu, kad viņam bija tikai trīs mēneši. Kad mazais gulēja gultiņā vai ratiņos, kājiņas vienmēr kustējās, un šķita – ja būtu iespēja, viņš jau sāktu staigāt! Taču lielākās grūtības sākās, kad Filipam bija pusotrs gads, un ilga līdz apmēram trīs gadu vecumam. Ātrums, kustīgums un impulsivitāte parādījās, piemēram, bēbīšu skolā. Ejot pakaļ spainītim, ja pa ceļam gadījās kāds bērns, tas tika pastumts, pagrūsts un tamlīdzīgi. Taču ne tāpēc, ka dēls gribēja darīt pāri citiem, bet uz āru lauzās šis Dieva dotais kustīgums, ko mazais ķipars nespēja savaldīt. Tas bija arī laiks, kad mēs kā ģimene atteicāmies no daudziem ciemošanās piedāvājumiem, jo apkārtējie bieži vien nesaprata Filipa rīcību. Gadījās, ka viņš pagrūda kādu bērnu vai kādam trāpīja ar mašīnu, tad manījām zemtekstu: «Kas jūs par vecākiem, ka neaudzināt savu bērnu!» Jau šajā vecumā viņam daudz stāstījām, ka nav pareizi sist citam vai grūstīt apkārtējos, taču pagāja ilgs laiks, līdz bērns sāka izprast savu raksturu.
Tagad, uz to atskatoties, labākais, ko vecākiem varu ieteikt, – esiet pacietīgi, atvase aug, un, ja jūs viņu mācāt, kas ir pareizi, tad arī šādi bērni var ļoti labi iejusties sabiedrībā. Uzskatu, ka aktīvu mazuļu audzināšanā svarīgas divas lietas – mīlestība un stingri noteiktas robežas. Ar viņiem jārunā konkrēti, paņemot aiz rokas un skatoties acīs. Nevar, piemēram, bērnudārza audzinātāja kaut kur no telpas otra gala saukt: «Filip, lūdzu negrūsties!» Troksnī un burzmā viņš neko nebūs dzirdējis… Drīz mūsu dēlam būs astoņi gadi, un reizēm viņš ir pārāk kustīgs, bet tas izpaužas citā kvalitātē.
Ticu, ka katra mūsu rakstura īpašība ir tāda, lai vēlāk dzīvē mēs sevi varētu īstenot attiecīgā aicinājumā. Atceros, piemēram, reiz Filipam bērnudārzā bija jāizgriež trīs svecītes. Dēls bija paspējis izgriezt ne tikai tās, bet jau sācis mazos gabaliņos griezt pašas sveces. Secinājums – šādiem bērniem jāliek darīt lielāki darbiņi un vairāk, lai viņi aiz garlaicības nepastrādātu kādu palaidnību.
Arī vecākiem vajadzētu padomāt, kā šādu bērnu nodarbināt. Kad Filipam bija pieci seši gadi, viņš apmeklēja peldēšanas nodarbības, bet kopš septembra dēls aktīvi trenējas futbolā. To nolēmām jau agri, jo, manuprāt, tas ir īstais veids, kur viņš var efektīvi izmantot savu lielo enerģiju un kustīgumu. Vecākiem, kuriem ir šādi bērni, manuprāt, galvenais saprast – Dievs viņus tādus radījis, un to nevar izmainīt, tāpēc viņš jāmīl tāds, kāds ir, un jābūt pirmajiem, kas izprot bērnu un palīdz viņam, iemācot iekļauties sabiedrībā. Ticu, ka vēlāk dzīvē šādi bērni paveiks lielas lietas!
