Vajagot arī dāmas un karaļus – tīri smukas dāmas sanāk no diegu spolītēm, bet pogas kļūst par karaļiem.
Kādu dienu mammīte un māsa sadomā, ka puķu podiem vajagot glītus mētelīšus. Viņai patīk viena puķe – fuksītis. Šī puķe ir skaista, kupla – zied rozīgiem ziedu zvaniņiem.
Tā mētelīšu uzģērbšana puķu traukiem šķiet interesanta. Bucītis vēro, kā mammīte un māsas no jocīga papīra – kreppapīra – nogriež gabalu puķes trauka resnumā, apsien ar jostiņu un augšā ar pirkstiem izspiež vilnīšus. Nu koši gan!
Vēl ir viens darbs, ko Bucītis, uz krēsla sēdot, vēro. Uz galda ir pusliela, zaļa lampa ar rokturi. Apakšā esot petroleja, tad apaļa bumbiņa ar caurumiem, vidū – balta jostiņa – dakts. Visam pāri – stikla tornītis ar šauru augšas galu. Lampa viņām vajadzīga tāpēc, lai vakaros būtu gaišāks istabiņā. Kad aizdedzina to balto jostiņu ar īpašo smaržu, ir gaismiņa, tikai stikla tornītis palaikam kļūst tumšs un ir jātīra. Lielās paņem mitru papīru un no iekšpuses uzmanīgi pucē stikla tornīti. Ķimeris tik sanāk ar šauro augšas galu, tas reizēm saplīst. Un mammīte no smukās tantes veikala atnes jaunu. Vakaros, kad daktsjostiņu aizdedzina, istabas kaktos Bucītis vēro visādas ēnas…
Šajā mājiņā dzīvojot, mammīte un māsas daudz dzied. Laikam tāpēc, ka blakus istabā vairs nav tā garā, nopietnā onkuļa un tantes, bet Volduks jau īsiņš un vecs. Bucītim dikti patīk dziesmas. Tas ir tāpat, kā skatīties bildes! Viņas sēž gultā un dzied par visu ko. Mazā aši iegaumē, kādi tām dziesmām vārdi, un pilnā balsī rauj līdzi. Māsām ir pelēka, bieza grāmatiņa, kurā tās dziesmas ir ierakstītas. Viņas dziedādamas izstāsta visādus interesantus notikumus – par strauju, strauju upi, kura tek gar bāliņa namdurvīm; par kumeliņu, kurš kādam tautu dēlam jaunu meitu pulciņā kaunu padara, jo cepurīte nokrīt! Citā reizē dzied par jaunu, traku puisi, kurš salauž kādas meitas gredzentiņu. Tad vēl citā dziesmā jauna meita apsola tautietim vakarā raibus cimdus – tik beigās sanāk, ka viņa adīt nemaz nemāk, bet zog cimdus mammai! Visskaļāk viņas rauj vaļā dziesmu par kādu bēdu, ko noliek zem akmeņa un staigā tik pāri.
Dziesmu jau daudz. Nez kāpēc Bucītim ļoti patīk viena – tāda žēlīga, lēni dziedama, par puisi, kurš meklē mīļās Suļiko kapu, tad satiek rozes krūmu, kas, skumji ziedu galviņas noliecot, saka, ka mīļā dusot pie viņa saknītēm…
Bet ir kāda dziesma, kura meitēnam neliekas īsti pareiza! No sākuma ir labi – trīs jaunas māsas sēž rožu dārzā, atnāk jauni puiši – ņemšot vienu, ņemšot otru, bet trešā vēl maza, lai paliekot mājā! Nav vis maza, un nepaliks Bucītis mājā!
Ārā ir auksts un balts. Bucītis jau saritinājies gultā, mammīte sēž uz gultas malas un tad klusā balsī sāk dziedāt: „Jūs, bērniņi, nāciet ar priecīgu prāt’ pie silītes Bētlēmē visi nu klāt…” Tad sāk raudāt un saka – tālāk nemākot…
