7. Uz Caunēm!
Kas un kā notiek lielo prātos, meitēns nezina, tikai kādu dienu mammīte saka, ka būšot jābrauc uz Caunēm. Tur dzīvojot mammītes otrs brālis Ādolfs un Vaca.
Un re – ceļš uz Caunēm jau sācies. Viņas sēž augstā piekalnē un gaida, kad atbrauks Ādolfs. Bet tur, lejā, ir liela upe, mammīte saka – Gauja. Viņa skaidro tās darīšanas, kas notiek lejā pie upes. Tur daudz mazu cilvēciņu – tā no augšas izskatās – un cilvēciņi pāri upei braucot ar plostu. Esot bijis jau arī tilts, bet tas reiz viducī saplīsis…
Tad atbrauc mammītes brālis un zirdziņš viņas vizina uz Caunēm. Ceļš sataisīts mežam pa vidu – abās pusēs daudz koku – gan zaļi, kupli, gan tādi uz brūnām kājām. Kad tam koku ceļam izbraukts cauri, viņi apstājas pie mājas. Pagalmā pašā durvju priekšā arī aug koks uz brūnās kājas – liels!
Kamēr Bucītis attopas jaunajā pasaulē, mammītes vairs nav. Nu nekas! Vaca ir citādāka nekā mammīte – balts lakats galvā, drēbes līdz grīdai un ap vēderu priekšauts. Tāda dūšīga un lēna. Bucītis ir sapazinies arī ar mammītes otro brāli Ādolfu. Viņš tāds smaidīgs, labs, tikai runā skaļā balsī un jocīgi – malēniski. Meitēns jau viņu maz redz – esot jāsargā mežs. Nu droši vien tāpat, kā mammīte sargā Bucīti, tā viņš sargā tos daudzos kokus.
Tā dienas paiet. Reiz Vaca Bucītim lasa grāmatiņu par vāverēnu Tomu. Vāveres dzīvojot kokos – nu tādos, kāds tas lielais durvju priekšā. Vāverēnam ir mammīte, tā saka, lai tālu nelēkā – var saķert cauna! Bet mazais neklausa, jo netic, ka cauna kodīs, un beigās sanāk gaužām bēdīgi. Vaca saka – tādos kokos, kāds durvju priekšā, dzīvojot arī caunas. Bucēns ir tīri nelaimīgs – žēl vāverītes bērniņa, un uz to koku viņa vairs neskatās. Mājas jau arī sauc Caunas! No visa tā ir meitēnam ko prātot.
Vēl ir grāmatiņa par ganu puiku, kurš dodas meklēt laimes putnu. To visu ir sadomājis onkulis Linards. Ganu puika apceļo daudzas vietas, un pa to laiku viņš izaug liels cilvēks. Tikai tad viņš saprot, ka laimes putna nemaz nav – tas esot katram galvā un rokās. Un nu jau lielais ganu puika izdomā un sameistaro sev lidmašīnu – savu laimes putnu. Šajā grāmatā arī interesantas bildes – visādi neredzēti koki, zvēri un bērni melnā krāsā, bez bikšelēm un bruncīšiem.
Istabā pie sienas ir pulkstenis. Skaists. Tam divas ķēdes ar čiekuriem galā. Kad viens čiekurs pa dienu noslīd uz leju, Vaca tad abus sataisa vienādi. No pulksteņa augšas ik pa reizei izlec putniņš, nosauc: ku-kū! – un atkal pazūd.
Uz galda Vacai stāv liela, bieza grāmata melnā krāsā ar krustiņu uz vāka. Abi vāki tai sakrampēti ar maziņu krampīti – tik spīdīgu, kā lielā skapja durvīm.
Ir jau labi bērnam lielajā mājā. Vaca pāri nedara. Ādolfs arī tāds smaidīgs un mīļš. Tikai Bucītim ļoti, ļoti gribas pie mammītes…
Kādu dienu meitēns rātni sēž uz mūrīša un Vaca pin tās sāpīgās, sīkās bizītes pie ausīm. Un pēkšņi logā parādās mammītes seja! Nu bērns ir atkal laimīgs! Vēlāk Ādolfs viņas atkal ved cauri lielajam mežam, projām no lielās, gaišās istabas ar dusmīgo kaķi, „kukū” putna pulksteni, ved projām no pagalma priedes, kur kādreiz dzīvoja draiskais vāverēns un sliktā cauna.
8. Atkal mājās! Pasaku un grāmatu pasaule.
Iet laiks. Māsas mācās, mammīti Bucēns pa dienu gandrīz neredz. Tikai vakaros bērns ieritinās mammītei līkumiņā, abas paijājas, un Bucītis klausās pasakas. Īpaši meitēnam patīk pasaka par septiņiem kazlēniem. Diezgan bīstamas lietas tur notiek! Kazlēnu mammīte aiziet pēc piena un saka, lai nevienu iekšā nelaižot. Bet vilks turpat pie kazas mājiņas visu novēro un, pārvērtis balsi kā kazlēnu mammai, mazos piemāna. Tie atver mājiņas durvis, un, lai gan slēpjas, kur saprazdami, vilkam vēderā vietas daudz! Tikai pašu mazāko viņš neatrod, jo tas noslēpies pulksteņa mājiņā – nu tādā, kur pie Vacas dzīvoja tas „kukū” putniņš. Kad atnāk mājās mammīte un saprot, kas noticis, raud, mazais kazlēniņš izlec no savas slēptuvītes un mierina, un mīļo mammīti. Nu šādā pasakā Bucītim jau viss saprotams!
Citreiz mammīte stāsta par salmu, pupu un ogli – kā visi trīs dodas pasaulē. Sanāk jau ķibele arī. Pupai par to tādi smiekli, ka mute pārplīst līdz ausīm. Iet pie skrodera, lai šuj ciet, bet tam baltu diegu nav un no tā laika visām pupām esot melnas mutītes. Vēl citreiz viņa stāsta par mēnestiņu – čigāniņu, kurš caur eglēm lūkojas, kā zaķīšu mamma savus bērniņus uz pirtiņu ved…
Gan vientulīga, gan mīļa ir tagad dzīve mājās. Dienām ritot, Bucītis aug, vēro un ielāgo visu. Bez jēgas pa mājām nemaisās, bet cenšas būt īsts līdzi darītājs.
Tikai grāmatiņas nedod miera! Bilžu grāmatas jau skaistas, taču gribas taču iemācīties burtus, lai pati var lasīt, kad sagribas. Ja māsas daudz nekaitina, viņas no savām nopietnajām grāmatām meitēnam pamāca, kā burtiņus sauc, un tie aši vien saskrien Bucīša galviņā.
