(Turpinās no 13.februāra)
Nekas tik garšīgs Bucīša mutē vēl nebija nokļuvis! Un tas ir notikums, kuru bērns savā gaišajā galviņā atcerēsies uz mūžu.
Kad nu tur pie augstās baltās mājas ar spožo gaili debesīs ir padzīvots, cilvēki palēnām sien savus zirdziņus nost no garā koka. Arī Bucītis jau sēž droškā mammītei klēpī, būšot jābrauc lejā no stāvā kalna. Ceļa malā paliek tas laukums ar krustiem (mammīte teic, ka to saucot kapsēta), un sākas brauciens no kalna. Bailes jau nav, meitēns jūtas drošībā. Braucējs zirdziņa grožus pievelk tik cieši, ka loks un sakas paceļas tam līdz ausīm. Tad visa braucēju rinda sparīgā riksī dodas no Opekalla lejā – kur nu kuram māja.
Bucītim ir labi – bērns no tāda piedzīvojuma ieaijājies miegā…
6.Skapis, kurš nedod bērnam miera
Kad māsas ir skolā, mammīte āra darbos, meitēns paliek viens istabā. Te nav nekā, ko sablēņot, zem galda dzīvoties apnīk. Vienīgi tas lielais skapis nedod bērna prātam vairs miera. Tas ir liels, tumši sarkans – augšā smuki musturi un gar sāniem arī rotājumi kā resnas virves. Skapja apakšā ir divas atvilktnes ar spožiem, dzelteniem velkamajiem un caurumiņiem mazām atslēgām, bet tās ir grūti velkamas. Bucītis grib tikt pie tām garajām durvīm, arī tām ir skaisti rotājumi ap atslēgas caurumiņiem. Meitēnam veicas, jo durvis nav aizslēgtas. Bērnam tik atliek pakāpties un lēnā prātā visu aplūkot – augšējam plauktam priekšā balts aizkariņš, bet otram plauktam apakšā maza atvilktnīte, arī ar spīdīgu atslēdziņas vietu. Bucēns taisa atvilktnīti vaļā. Tajā ir visādi papīri un pašā virsū maza, zilganpelēka grāmatiņa. Bērns jau nevar zināt, cik tā ir svarīga un ka tās dēļ jau viņas ar mammīti var iet uz smukās tantes veikalu…
Atvilktnes apakšā ir lielas lapas. Meitēns jau lasīt vēl nemāk, bet tie papīri izskatās dikti interesanti. Apakšā tiem ir vairākas biezas lapas, bet virsū tāda smalka caurspīdīga lapa. Tās turas kopā augšā ar brūnu, cietu, apaļu rimbulīti, no kura nokarājas divas smalkas, krāsainas šņorītes. Bucītis jau nezina, ka tās mammītei ir īpašas lapas.
Tā nu meitēns savā nodabā atklāj pasauli. Tajā ir pagalms, ceļš gar mazo kūtiņu un pagraba uzkalniņu. Tālāk iet nedrīkst, jo ir šoseja. Kad pakāpjas uz pagraba uzkalniņa, var redzēt citu lauku, aiz kura ir mežs un ceļš. To pasaules pusi Bucēns vēl nezina. Mammīte saka – tas esot Ķekšu mežs. Tīri savādi, ka tajos garajos, tumšajos kokos vēl kaut kādi ķekši…
Mammītei nav laika bērnam, un māsas mācās. Kaut Bucītis ātrāk drīkstētu mācīties!
