Mīļi un sirsnīgi vārdi, ziedi un dāvanas, kā arī nepārprotami uzmanības apliecinājumi – šādas ir manas asociācijas ar Valentīndienu. Visticamāk, ar līdzīgām izpausmēm šī dienas asociējas arī vairumam citu cilvēku, jo sestdien, kad tika atzīmēta visu mīlētāju diena, ne reizi vien, ejot pa ielu, varēja redzēt vīriešus, kas nodrošinājušies ar dāvanām un puķēm kaut kur steidzās.
Tiesa, neskatoties uz mīlestības apdvesto svētku ideju, es Valentīndienu neatzīmēju un, godīgi sakot, izjūtu pat nelielas antipātijas pret to. Vienkārši šajā dienā šķiet, ka tā ir vienīgā reize gadā, kad cilvēki sāk novērtēt viens otru un cenšas, lai vārdi saskanētu ar darbiem, turklāt tas tiek darīts ar tādu centību, it kā viena diena spētu kompensēt visus negatīvos mirkļus, kas, iespējams, piedzīvoti aizvadītā gada laikā.
Daudz vairāk es priecātos, ja šī centība ik pa laikam parādītos arī ikdienā – lai ziedi un dāvanas tiktu pasniegti parastā trešdienā vienkārši par to vien, ka esi, lai mīļus un sirsnīgus vārdus dzirdētu tad, kad to vismazāk gaidi, un lai vārdi ar darbiem īpašas uzmanības veidā izpausties ik pa brīdim, kas pavadīts kopā ar otru.
Domājams, ka šādus svētkus, kas radīti tieši tev, nevis vienlaikus visiem pārējiem, ikviens no mums novērtē daudz vairāk. Manuprāt, tieši caur ikdienas sīkumiem veidojas tās lielās un skaistās jūtas, ko sauc par mīlestību un kurām pēc tam vairs nav vajadzīgas atsevišķas svētku dienas, jo svētki ir katru dienu.
