Pacilāti un lepni – tā savas sajūtas pēc bobslejista Intara Dambja pārstāvētās ekipāžas uzstādītā pasaules rekorda raksturo viņa ģimenes sievietes – mamma Valentīna, māsa Ina un krustmeitiņa Sindija.
Tiesa, brīdī, kad notikušas sacensības, ģimene sekojusi līdzi notiekošajam ar lielu uztraukumu. Mamma Valentīna, kā vienmēr, izgājusi starta brīdī ārā no istabas. „Man nervi netur,” viņa smejoties skaidro savu rīcību. Savukārt māsa Ina savas tā brīža sajūtas raksturo kā tik lielu uztraukumu, ka burtiski „sirds pa muti lēca ārā”. „Kad pusi trases jau bija nobraukuši, tad jutu, ka tas rekords varētu būt,” viņa atceras. „Beigās pat pilnīgi pietrūkos kājās – nu, būs, būs?” Pēc tam, kad istabā atgriezusies mamma, tad viņa jau varēja paziņot, ka – jā, Intara ekipāžai ne tikai ātrākais rezultāts, bet arī rekords.
Uz rīta pusi patelefonu saņemti pirmie apsveikumi. Izejot no mājas, uz ielas nākuši klāt cilvēki un apsveikuši ģimeni ar Intara panākumiem. Kad sacensības vēl translētas Latvijas Televīzijā, kaimiņi centušies sekot vietējā puiša panākumiem, bet tagad, kad to var izdarīt tikai ar kabeļtelevīzijas starpniecību, ne visiem ir tādas iespējas, tāpēc par Intara startiem viņi uzzina vai nu no ģimenes, vai ziņās, skaidro Ina. Viņa atklāj, ka sacensību vērošana tiešraidē ģimenei ir svarīga, jo pats Intars par startiem ļoti nelabprāt kaut ko saka un runā – sak’, skatāties un tad jau redzēsiet, kā būs.
Tiesa, kad sezona ir beigusies, tad ģimenē labprāt tiek pārspriesti aizvadītās sezonas starti. Tā, visticamāk, notiks arī marta sākumā, kad Intars tiek gaidīts atgriežamies mājās. Par to, vai pasaules rekordists tiks kaut kā īpašāk sveikts, vēl neesot domāts, saka Ina, taču, tāpat kā ikkatru gadu, arī šoreiz neizpaliks neliela pasēdēšana ģimenes lokā, atzīmējot sezonas noslēgumu. Viņa stāsta, ka brīdis, ko Intars var veltīt atpūtai, ir vien pāris mēneši, jo jau maijā sākas ikgadējās treniņnometnes, kā arī paša darbs pie savas fiziskās formas uzturēšanas.
