Tā nav metafora, bet tiešs apgalvojums. Par to liecina ne vien statistikas dati, bet arī reāli notikumi, reāli darbu zaudējuši cilvēki. Arī manā draugu un paziņu lokā ir darbu zaudējuši, nomākti cilvēki, ir arī tādi, kas katru dienu aizvada ar neziņu un bažām, jo nejūtas droši par savu darba vietu. Nav arī noslēpums, ka no Īrijas un Anglijas atgriežas peļņā devušies ļautiņi. Tur viņi vairs nav vajadzīgi. Bet vai šeit viņiem ir ko darīt? Ir paziņas, kam pateikts, ka ar 1.martu darbs jāatstāj. Tas laikam ir trakākais – gaidīt, gatavoties šim brīdim, apzināties sliktā tuvošanos. No otras puses – tā ir iespēja sagatavoties un mīkstināt kritienu.
Pastaigājot pa Alūksni, situācija sāk šķist vēl bēdīgāka. Cits pēc cita aizveras veikali – nav vairs “Degu”, “Šika” vīriešiem, picērijas un vēl dažu mazāku tirgotavu. Tiek ziņots arī par dažu valsts iestāžu apvienošanu ar citu rajonu filiālēm. Rodas jautājums – kas paliks Alūksnē? Māc bažas par šīs skaistās, mierīgās un tīrās vietas nākotni… Cik jauniešu izvēlēsies šo vietu saukt par savu dzīvesvietu? Domāju, ka arvien vairāk jauniešu nosliecas par labu iespējai doties prom. Gribētos, lai Alūksne attīstās un rodas jaunas iespējas, bet tā vien šķiet, ka paliksim maza lauku pilsēta. Var jau mierināt sevi ar domu, ka krīze ir visur, ne tikai Alūksnē. Tomēr tās radītās sekas jutīsim vēl ilgi un vēl spēcīgāk tas iesakņojas cilvēkos psiholoģiski.
