Ik rītu var sajust, ka lēni, nemanāmi un neatlaidīgi klusiem soļiem tuvojas pavasaris. Modinātāja zvans nav vajadzīgs, jo modina gaisma. Tā liegi pieskaras plakstiem, liekot tiem pavērties jautājumā – cik pulkstenis.
Lai gan atbilde…
Lai gan atbilde liecina, ka vēl varētu nedaudz pavāļāties gultā, nav vērts to darīt, jo miegs jau ir prom. Pa logu var redzēt, ka naktī Sniega māte visu pārklājusi ar baltu paladziņu. Liekas kaut kas tīrs pārklājies arī drūmajām domām par pasakainajiem rēķiniem, kas vēl nav nomaksāti, par ikdienas tēriņiem un nebeidzamajiem darbiem. Saule, kāpjot arvien augstāk, liek iemirdzēties sarmas adatiņām koku zaros. Ejot uz darbu, gribas notraukt pūkaino mirdzumu no sīkajiem zaru rakstiem, paņemot plaukstā tīru prieku.
Atverot “Dienu”, secinu, ka Godmanis vēl klusē, bet Slakteris pieļauj “sliktās” prognozes pārskatīšanu. Protams, ne jau to uzlabojot. Tas nozīmē, ka katram gluži kā tai mazajai vardītei krējuma ķērnē būs krietni vien jāpacenšas, lai sakultu sviestu un izdzīvotu. Jā, arī es līdz šim esmu secinājusi vien to, kā man ir mazāk un ka būs vēl grūtāk. Taču ir pienācis, iespējams, pēdējais brīdis atrast kaut ko, kas palīdzētu noturēties, neļauties vispārējai pesimisma straumei aiznest sevi līdzi. Zemniekiem tiek dota iespēja pārdot saražoto produkciju iespējami tuvāk dzīvesvietai. Bauskas lauksaimnieki pienu pārdod tirgū. Pārtikas un veterinārā dienesta Alūksnes pārvaldē ir interesējušies arī mūsu zemnieki, bet pagaidām rīcība nav sekojusi. Kāpēc gaidīt? Tā ir tikai viena iespēja.
