Kas notika pirms tam
jeb Ievada vietā
Mazais meitēns dzīvoja senos laikos – pirms gadiem piecdesmit. Pa tik daudz gadiem no mazas bērza maikstītes (ja vien to nenolauž zirņu stutītēm vai slotas žagariem) spēj izaugt spēcīgs koks uz baltās kājas.
Ciema ļaudis jau bija piemirsuši tanku braukāšanu te uz Pleskavas pusi, te uz Rīgas pusi. Arī ložu skaņas aizmirsās – stropos sanēja bites. Lēni norietēja saulīte rietumos, tikai cilvēku dvēselēs atstāja sarkanu atblāzmu… Ciemā iestājās miers – vairākus gadus visi sapņoja par to, ko atgūs, iegūs, paspēs…
Bet dažus gadus pirms laika, kad sāksies mazā meitēna atmiņas, uzausa aukstā saule no austrumiem – tāda īpaši spoža, lai būtu labāk saredzams, cik mantas latvieša sētā…
Bet katra dzīvībiņa šajā pasaulē jau rodas no mammītes. Un te nu jābilst daži vārdi par meitēna mammīti. Sieva ar divām skolas vecuma meitām, kuras vīrs bija aizmucis līdzi tiem pirmajiem tankiem Rīgas virzienā uz „fāterlandi” laimīti meklēt. Atrada jau arī – un gadiem nedeva nekādu ziņu par sevi. Lai nu bija, kā bija – meitēna uzrašanās šajā pasaulē bija mammītes Lielā Uzdrīkstēšanās. Un arī likuma ievērošana, jo tie tanki un lodes jau bija cītīgi paravējuši, vajadzēja jaunus dēstiņus… Ciema sievām un meitām jau mēles dīkā nestāvēja – kā nu tā, vīrs sazin kur, pašai ne mantas, ne īsto māju, tik vien kā divas meitas. Un tagad uz pavasara pusi kļuvusi tīri apaļa! Bet mammīte kupla un balta kā ieviņa klētsgalā par spīti sievu pļāpām nesa sevī jau iemīlēto cilvēciņu. Klusējot.
Un tā pašā vasaras vidiņā tēva celtajā mājā, mazā istabiņā, neganta negaisa laikā pasaulē nāca mazs, sarkans, krunkains meitēntiņš. Sāpes un izmisumu veldzēja tēva māsas Marītes vārdi: ”Neraudi, tas būs tavs vienīgais prieks dzīvē!”
Tēva māsas pareģojums piepildījās. Mammītes mīlestība – tāda nerimstoša kā viļņi jūrā, Dieviņa svētība un Laimes krekliņš mazo radībiņu sargāja.
Tagad, rakstot šīs rindas, mazā meitenīte, kuru toreiz sauca par Bucīti, ir kļuvusi pusveca vecmamma trijiem gaišumiņiem – mazbērniem, mamma trijiem mīlošiem bērniem un ilgi jo ilgi viņai ir savs draugs – kā Donam Kihotam uzticamais ieroču nesējs Sančo Pansa un kā mazajam Princim Lapsa, kura ļoti vēlējās būt pieradināta un vienīgā.
Bucīša pirmais darbs
Kopš mazā meitēna ierašanās pasaulē tajā negaisa vakarā ir pagājis gads. Mammītei ir savs Bucītis, bet lielajām māsām īsta klapata. Arī sievu valodas apklusušas. Maza, baltgalvaina meitenīte sēž uz segas zem lielajiem ozoliem kā maziņš spogulītis tam, kurš izraisījis Lielo Uzdrīkstēšanos. Savādi, bet pirmais cilvēks, ko gadu vecā Bucēna atmiņa ir ieprogrammējusi uz mūžu, ir kāds cilvēks brūna zirga mugurā uz ceļa, turpat, pie lielajiem ozoliem… Bucītis taču ir maziņš un nevar zināt, ka tas cilvēks zirdziņa mugurā redz savu meitiņu pēdējo reizi. Viņam atkal jādodas tālu, tālu projām… Aiznesot sev līdzi vienu vārdu, kuru izrunā citi bērni, bet Bucītis vārdiņu, kurš sākas ar burtu „t” neizrunās nekad. Tikai mammīte savu „mazo spogulīti” sargās ar īpašu spēku.
Kad Bucēns drusku paaudzies, tad vairs nesēž ne zem lielajiem kokiem, ne ar deķi izklātajā kartupeļu kastē, bet maisās pa kājām māsām un mammītei cūkkūtī, turpat, pāri pagalmam. Tur ir silti. Ir cūkvirtuve ar lielu katlu, kurā sutinās kartupeļi skaļajām rukšķēm. Bucēns arī var ēst – tik kartupelītis jāpāržmiedz uz pusēm, tad no vidiņa izspiežas gaiša un tīri pieņemama ēdamlieta.
Bet galvenais jau visā skaļajā jezgā ir Bucīša paša pirmais izvēlētais darbs – pabarot cūkmammu Airu. Skats jau tāds pajocīgs – spainis cilvēkmeitēnam līdz padusītēm un, kā nu spēciņš ļauj, tiek vilkts pa kūts eju savas rukšķošās draudzenes virzienā. Kas no tādas darīšanas galā iznāk, nav svarīgi – toties mammītei un māsām jau nu katrā ziņā ir palīdzēts.
(Turpmāk vēl)
