Tā nu tas ir – attiecībās jāpiedzīvo dažādi laiki. Gadi sadalīti pa tādiem kā posmiem. Citi teic, ka pirmie seši tie grūtākie. Mūsu pirmie gadi bija gan jaukākie, gan vētrainākie. Apskurbums, ka esam precējušies, mēģināšana pielāgoties, salīdzinoši daudz brīva laika un līdz ar to iespēja «kasīties». Viss mainījās ar dēla piedzimšanu. Biju tik ļoti pārņemta ar mazo, visiem darbiem un problēmām, ka īpaši nepietika spēka iedziļināties attiecībās. Godīgi sakot, tās kļuva vēsākas, un tā bija pirmā reize, kad abi sapratām, ka lietas pašas par sevi nenokārtosies!
Man kā sievietei gan vienmēr šķitis, ka mans ieguldījums ir lielāks un man vairāk gribas labu laulību, bet ātri esmu sapratusi, ka nedrīkstu otru grūstīt – tas rada pretēju efektu. Esmu arī koferus kārtojusi un vairākas dienas nerunājusi, bet arī tam bijusi maza jēga. Mierīgā garā jāmēģina atrast kādu kopsaucēju. Krīzes palīdz izdzīvot atmiņas un sapratne, kāpēc esam kopā un ko tas otrs cilvēks man nozīmē.
Piekrītu, ka jāmēģina kaut ko darīt kopā. Palaikam sarunājam dēlam auklīti, bet paši dodamies uz kino vai kafejnīcu. Nesen esam sākuši apmeklēt sporta zāli – tas noder gan fiziskajai formai, gan attiecībām. Uzlabojas garastāvoklis, kļūstam tuvāki un mīļāki!
