Ir sestdienas pēcpusdiena un bibliotēkas apmeklētāju plūsma jau pierimusi. Grāmatas apmainīt ieradusies jauna māmiņa ar četrgadīgu meitiņu. Māmiņas interese tūlīt pievēršas grāmatām uz galda, plauktos un stendos, bet mazā, kādu brīdi mierīgi sēdējusi, dodas izpētīt telpu.
Kā redzu, vispirms viņa prātīgi izstaigā grāmatu plauktu eju labirintu – turp, ejas galā pagrieziens, šurp, pagrieziens, turp, … Ja sākumā solīšus dzirdu švīkstam lēnām, tad jau pēc pāris pagriezieniem temps palielinās, un plauktu rindu viņā galā jau dzirdu visai steidzīgus dip-dip-dip. Laikam jau pēc septītā, astotā pagrieziena galva mazliet sareibusi, jo mazā aizvirpuļo telpas pretējā pusē un, griezdamās kā rotaļu vilciņš, skaļi klaigā: „Karuselis, karuselis!”
Tūlīt jau pie viņas steidzas māmiņa un trokšņaino karuseli apstādina: „Klusāk, pelīt! Mēs taču norunājām – bibliotēkā nedrīkst klaigāt.”
„Labi, māmiņ,” mazā paklausīgi atbild un rātni atslīgst krēslā. Māmiņa atkal pievēršas grāmatām, bet mazā… Galvas reibonis viņai gan laikam iepaticies, jo, atliekusi pakausi tālu atpakaļ, meitene turpina karuseļot – apļojot galvu uz riņķa. Gaisā zīmēto riņķu amplitūdas ieņem arvien lielākas amplitūdas, līdz krēsls zem viņas bīstami sašūpojas. Šoreiz blakus esmu es, tāpēc sāpīgo kritienu izdodas atvairīt.
Laikam jau nobijusies no krēsla pēkšņās slīdēšanas, mazā pārsēžas uz sola, un kādu laiku nodarbojas ar vingrošanu.
Bibliotēkā ienāk vairāki cilvēki, darbs turpinās ierastajā ritmā. Māmiņa nesteidzoties meklē vēl kādu grāmatu, mazā, apsēdusies uz tepiķa telpas tālākajā galā, pūlas sašņorēt novilktā zābaka auklu. Apkārt klusums. Katrs iegrimis savā darbā.
Pēc neilga brīža kaut kur blakus sadzirdu klusu šmakstināšanu – skaņas, kas it kā nemaz neiederas bibliotēkas ikdienā. Vēl arvien sēdēdama krēslā, pārlaižu skatienu telpai, bet neko aizdomīgu nemanu.
Šmakstināšana atskan no jauna. Nu pilnīgi noteikti dzirdu, ka šis troksnis rodas kaut kur man blakus.
Piesardzīgi pieceļos no krēsla, lai palūkotos, kas notiek lielā darba galda otrā ielokā, tur, kur ikdienā ir mana īstā darba vieta. Šodien, aiz grāmatu kaudzes, noslēpta apmeklētāju acīm, tur atrodas vien mana neizdzertā sulas krūzīte.
Atradās… To saprotu tad, kad ieraugu meitēnu, kurš, pastiepies uz pirkstgaliem, ar vienu roku atbalstījies pret lielā galda malu, bet ar otru – ne druskas nepabīdījis sev tuvāk, vien tikai piešķiebis manu krūzīti, prātīgi sūc no maliņas apelsīnu sulu.
Laikam jau viņa apzinās, ka dara ko neatļautu, jo sulas dzeršana turpinās maziem un klusiem malciņiem, krūzītei arvien vairāk piešķiebjoties. Negribu mazo sabaidīt, tāpēc klusēju un nesaku ne vārda – lai jau! Mazā noteikti izslāpusi, jau vairāk kā pusstundu pacietīgi gaidīdama māmiņu.
Bet laikam jau arī māmiņa ir ko saklausījusi, jo mirkli vēlāk pārliecas pār meitēnu. Jau iztēlē dzirdu niknu bārienu, kāds mūsdienās visai tipisks, bet…
„Pelīt, kā tad tā? Tas nu gan nav smuki. Tā nedrīkst!” pati nosarkusi, māmiņa audzina mazo nerātni, kura, lai arī atlaidusi krūzītes osiņu, vēl joprojām uz to kāri skatās.
„Lai jau,” cenšos attaisnot meitēnu, „Pie mums karsti, mazajai gribējās padzerties.”
„Jā, varbūt, bet varēji taču man pateikt. Kas gan būs, ja tā ņemsi svešas mantas? Kauns,” māmiņa strostēja mazo, kura gan nemaz tik nokaunējusies neizskatījās.
Kādu laiciņu abas stūrītī klusiņām sarunājās, tad mazā pienāca pie manis, atvainojās un apsolīja atnest citu sulas paciņu vietā. Visnelaimīgākā gan tobrīd jutās māmiņa – viņa atvainojās vēl un vēl, un vietā atnesamo sulas paciņu skaits pieaga līdz divām.
Todien šajā situācijā saskatīju tikai komisko pusi. Draisks, bižains meitēns, pacietīgs un kluss, noslēpumaina šmakstināšana un – sulas krūzīte. Naivi un nevainīgi elementi, kas visai draiski un mazliet nenopietni veido kopīgu mozaīku.
Tobrīd negribējās domāt par to, ka tas varētu kļūt par ieradumu – iekārot to, kas ir viegli paņemams. Lai gan visai bieži dzīvē notiek tieši tā. Pieaugušo pasaulē. Bērni to uztver savādāk – vienkāršāk.
