Pirms 17 gadiem, barikāžu aizstāvju apņēmības ietekmēti, OMON kaujinieki 19.janvārī neuzdrošinājās ierasties Rīgas centrā. Daudzi no 700 000 cilvēkiem, kuri bija tautas manifestācijā Daugavmalā, palika galvaspilsētā, lai sargātu Saeimu,…
Zīmīgi, ka tieši šajā datumā – 13.janvārī – cilvēki atkal bija aicināti uz tautas sapulci Doma laukumā. Tikai šoreiz barikādes bija vajadzīgas, lai tautas kalpus neielaistu vai neizlaistu no Saeimas. Nevienam no valdošās koalīcijas politiķiem nebija drosmes skatīties, jāsaka – diezgan agresīvi noskaņoto – cilvēku acīs un atzīt, ka valsts ir novesta līdz bankrotam. Un tas ir arī šo politiķu bankrots!
Taču Tautas partijai vēl pietiek nekaunības apmest kažoku uz otru pusi – aicināt atlaist Saeimu, lai gan tikai dienu vai divas iepriekš neviens tās biedrs neuzskatīja to par iespējamu.
”Kad augšas vairs nevar, bet apakšas vairs negrib,” tā pašreizējo revolucionāro situāciju raksturo politologs Zigmunds Freibergs. Kāpēc citur valstsvīri demisionē, uzņemoties politisku atbildību? Mums tiek pasludināts, ka pretošanās varai ir smags noziegums. Kaut neatbalstu vardarbību, jāsecina, ka ne tikai mūsu valstsvīri, arī citviet nevēlas atteikties no varas labprātīgi. Tad kā rīkoties, lai beidzot valsts tiktu izvesta uz pareiza ceļa?
Var piekrist premjeram Ivaram Godmanim, ka pēc 13.janvāra protestiem dzīvojam citā Latvijā. Nejaušība vai likumsakarība, ka tieši viņš ir valdības vadītājs tāpat kā 1991.gada barikāžu laikā?
