Es nevaru glaimot un slavināt viņu –
Šo Gundegas Repšes izcilo Brāli.
Vai pudelē slīcināt sirdsapziņu,
Ja gruvuši jaunības ideāli?
Kad kolhozu dzimtenes deķis sedzams
Un daudz pēc pavēles netīkams darāms,
Tad vairumā fotogrāfiju redzams,
Ka Vācietis neskatās acīs, bet garām.
Viņš iedzēris esot neciešams kļuvis,
Bet tā jau pārdega talanti daudzi.
Kļūst patiesie dzejoļi tautai tuvi,
Un daži patiešām ar zelta raudzi.
Ir dzejnieka dvēsele brīnumaina,
Bet nedrīkst to pārdot par rubļiem vai grašiem.
Es neticu zvaigznēm, kas orbītas maina –
Ne miljonāriem, ne lupatlašiem.
Es nevaru Vācieti saukt par brāli
Un vēl jo vairāk vārdā uz tu.
Viņš pats savās brūcēs kaisīja sāli,
Lai spēku plaukumā saļimtu.
Viņš iecelts padomju dzejnieku spicē
Un skatienu slēpis aiz brillēm melnām.
Ja šodien kāds Vācieti glorificē,
Tad sakiet: par godu Dievam vai velnam?
Šis dzejnieks alka un bēga no slavas,
Bet juta, ka mandalas dvēseli tīra.
Par nolemtību šo sliktākas nav –
Kā tauriņam pielipt pie mušpapīra.
Nomirst ģēnijs un nomirst niecība,
Ķeroties savam liktenim bārdā,
Bet paliek neapstrīdama liecība
Izteiktajā un uzrakstītajā vārdā.
xxx
Nepatīk šķīdonis – tā ap nulli.
Dzejdari laikam ir visi dulli.
Ziemas vidū kā pūpolu zari
Sauli gaida un pavasari.
