Neskatoties uz lietus gāzēm un drēgno, vēso dienu, sestdien bibliotēkā apmeklētāju daudz. Pašai gan nav daudz laika pievērst uzmanību lietum un vējam aiz loga, jo šī diena ir no tām, kad gandrīz vai katrs otrais lasītājs taujā pēc palīdzības. Un kā jau tas visai bieži mēdz būt, daļa apmeklētāju domā, ka bibliotēkas fondos, tāpat kā bezgalīgajā Visumā ar nosaukumu „Internets”, būtu jāatrodas VISAM – atliek tik pajautāt, un bibliotekāre pamās ar burvju nūjiņu, un viss kārotais, vajadzīgajā apjomā, formā un veidā, tā vienkārši noguls priekšā.
Diemžēl realitātē katras informācijas avota radīšanā kādam ir jāiegulda darbs – ir jāveic attiecīgs ieraksts interneta vidē, autoram jāuzraksta un jāpublicē raksts, jāizdod grāmata. Tāpat – pēc dažu apmeklētāju domām, lasītāju ērtības labad, bibliotēkām visi izdevumi jāiegādājas x eksemplāros – lai pietiek visiem, kam tas var izrādīties nepieciešams. Ja nu…
Tā arī šodien – vienai studentei kursa darbam vēl pietrūkst informācijas par ēdnīcu interjeriem un jaunākajām tehnoloģijām, citai nepieciešami lauksaimniecības attīstības rādītāji par pēdējiem gadiem, vēl kādai noderētu ķīmisko mazgāšanas līdzekļu katalogs. Tie ir materiāli, kuru meklēšanai jāiegulda liels laiks, bet pašiem apmeklētājiem tā visbiežāk pietrūkst. Vairāk jau tāpēc, ka meklēšana atstāta uz „ganjaupaspēs” brīdi, un pēdējā cerība ir bibliotekāre.
Tajā pat laikā kādam kungam steidzīgi vajag grāmatu latviešu valodā par mašīnas „Volga” motora uzbūvi, citam – par dūmvadu būvēšanu. Pārmeklējušas vēstures literatūras plauktu un neko neatradušas, meitenes taujā par asīriešu kultūru, bet no blakus plauktu starpas kāda sauc: „Kāpēc te neko nevar atrast par homeopātiju?” „Un par matu maskām?” taujā cita.
Manu domu motoriņi jeb kā nu daudz modernāk skanētu – mans „cietais disks” – strādā ar pilnu slodzi, cenšoties veikli pārslēgties no vienas tēmas uz otru, meklējot iespējamos risinājumus. Vāciešu ietekme uz latviešu izglītības sistēmu, baltā krāsa latviešu daiļliteratūrā, „Zaļā zeme” saīsinātā jeb konspekta variantā, mantojuma tiesības, pirmais kosmosa kuģis, fobijas, demakarons…
De Makarons? Demaka Rons? Demakarons… Jūtu, ka „sistēmā” kļūda – prāts neatpazīst šādu terminu. Apmulsusi uzdodu puisim primitīvu papildjautājumu:
– Tas ir kāds autors? Vai darbs?
– Darbs! Demakarons! – viņš pārliecināti atkārto.
Skaidri saprotu, ka pieprasījumā ir kļūda, bet pēc iepriekš veiktajiem akadēmiskajiem un visādi nopietnajiem iestatījumiem, „sistēmas failos” neko tamlīdzīgu neatrodu.
– Tas ir kaut kas jaunizdots? – cenšos meklēt „patiesības graudu”.
– Nē, veca grāmata. Pagājušais gadsimts, – puisis viszinoši izpūš lielu košļenes burbuli.
– Klasika? – pārjautāju, riskēdama izskatīties neprofesionāla, jo neko tamlīdzīgu neatceros.
Jauneklis izteiksmīgi parausta plecus un piebilst:
– Skolā lika.
Tātad – obligātā literatūra. Nu cenšos sakoncentrēties uz vidusskolas pēdējo klašu programmu. Tad attopos domās pārvietot zilbes, un, re – risinājums rokā! „Dekamerons”!
Puisis gan šaubās un neapstiprina manu variantu, tomēr es cerīgi dodos pie plaukta un atnesu prasīto. Ieraudzījis gaišzilo vāku, viņš apmierināts novelk:
– Jā, īstā!
Tad ilgi lasa grāmatas titullapā uzrakstīto sarežģīto vārdu, līdz zem deguna noburkšķ:
– Labāk gan būtu bijis „Demakarons”!
