Tagad, gada skaistāko svētku priekšvakarā, kad ikvienam būtu jājūtas pozitīvā nozīmē īpaši labi, notiek pretējais. “Ārprāts” ir vienīgais apzīmējums par to, kas notiek mūsu valstī. Nu ko, atliek vien teikt – “skaisti” dzīvojam.
Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju katra diena tiek sagaidīta ar bažām. Nezinām, kas vēl mūs – vienkāršo tautu – sagaida, lai valdība glābtu ekonomiku, kuru paši ir noveduši līdz kliņķim. Katru dienu to vien dzird, ka bezdarbs pieaug, algas samazina. Ar jauno ekonomikas stabilizācijas plānu, kur palielināts pievienotās vērtības nodoklis, vēl vairāk valstī palielināsies bezdarbs, jo nav šaubu, ka bankrotēs daudzi uzņēmumi. Valdība grasās aizņemties naudu no Starptautiskā Valūtas fonda, bet vēl joprojām slēpj, cik tad īsti aizņemsies.
Kas tagad būs ar mums un mūsu valsti? Un tas vēl esot tikai dziļās krīzes sākums. Nākamie gadi būšot vēl grūtāki, jo naudas būs maz, bet ikmēneša rēķini veidos krietnu naudas summu. Cilvēki taču kaut cik tomēr iepriekš ticēja valdībai un dzirdēja, kā valdības vīri apgalvoja, ka mūsu valstī izaugsme straujiem soļiem iet uz priekšu, ņēma kredītus, ieķīlāja savus mājokļus. Un kā lai tos kredītus tagad atdod, ja zūd darbs un ģimenē ir arī bērni? Kā lai izdzīvo šādā situācijā un laikā? Un kur tad galu galā tie treknie gadi? Tā arī nejutu.
Mani šokēja kāda deputāta izteikums, jo viņš norādīja, ka pie līdzšinējās situācijas valstī vainīga ir tauta. Nesaprotu, kā valdība varēja nedomāt par sekām. Bet nu jau par vēlu! Tikai jāapbrīno ir augsto vīru zināšanu līmenis, ja valsti var nolaist tik tālu. Taisnība tiem, kuri saka, ka augstos krēslos sēž tie, kuriem svarīga ir tikai un vienīgi sava labklājība.
