Ja visā pasaulē novembris tiek dēvēts par tumšo laiku, tad Latvijā tas viennozīmīgi ir svētku laiks. Tie ir svētki ikkatram no mums. Jo valsts – tie esam arī mēs.
Es patiešām lepojos, ka esmu latviete visus savus 20 gadus. Bet šī apziņa nav radusies no nekā. Tā uzkrājusies gadu gaitā, augot, attīstoties, mācoties un domājot. Visu savu mūžu esmu dzīvojusi savā dzimtenē, Latvijā, un jūtos piederīga tai. Esmu latviete ne tikai pasē, bet arī darbos, domās un jūtās.
Dzimtenes mīlestību mēs katrs nesam dziļi savā sirdī. Bet tā ir arī jāpauž, jāpauž ar savu attieksmi, ar savu darbu, ar savu atbildību. Mums ikvienam ir jābūt aktīvam, jābūt daļai no aktīvās sabiedrības. Man rūp, kas notiek valstī. Un, ja manos spēkos ir ko mainīt vai uzlabot, tad es to daru!
Mums ir jābūt lepniem, arī lielīgiem par vietu, kur dzīvojam. Otras tādas pasaulē nav. Ir sliktākas, labākas, lielākas, mazākas valstis, bet Latvija ir viena un tā ir unikāla daudzējādā ziņā. Mums ir cēla vēsture, tīra daba, sirsnīgi ļaudis, vērtīgas tradīcijas…
Mīlēsim savu zemi, kurā varam brīvi runāt savā valodā un veidot savu valsti paši labāku! Tas jau ir daudz. Negausīsimies par to, kā nav, vismaz šodien, un novērtēsim to, kas mums ir, nevis varētu būt!
Lai vienmēr būtu miers, mīlestība citam pret citu un darbs, par ko saņemt algu, tad viss būs kārtībā!
