Pavisam maz atlicis līdz mūsu valsts dzimšanas dienai. Cilvēki izsakās par to, kas viņiem saistās ar Latviju. Viens savu un Latvijas kopsakarību rod debesīs un pa tām skrejošajos mākoņos, otram Latvija saistās ar komponista Raimonda Paula dziesmām, trešais šo saikni rod balto bērzu birztalā, ceturtajam Latvija saistās ar vietu, kur šūpulis kārts, piektais izgaršo “Laimas” šokolādi. Vēl kāds apgalvo, ka nekur nav tik labi kā Latvijā, kas vienmēr sauc atgriezties, lai kādos ceļos būtu aizstaigāts. Arī es esmu dzimusi Latvijā, bet negribu liekuļot, apgalvojot, ka bezgala mīlu šo valsti.
Es Latviju nemīlu, tikai dzīvoju un, paldies Dievam, pagaidām arī strādāju šajā valstī. Uzskatu, ka mīlēt var tikai to, kas mīl tevi. Mūsu valsts varbūt mīl sevi, bet diemžēl nemīl cilvēkus, kas tajā dzīvo. Patiesi apbrīnojams ir latviešu gara spēks un izturība, spēja būt pacietīgiem, samierināties ar pieticību. Vai to var uzskatīt par valsts mīlestību pret savu tautu, ja šī pacietīgā tauta uz saviem pleciem nes smago inflācijas nastu, ja ir savilkusi jostu tik stipri, ka kļūst grūti elpot, ja ne vairs daži, bet jau cilvēku desmiti un pat simti zaudē darbu, ja ļaudis nespēj samaksāt par viņiem tik vajadzīgajiem medicīnas pakalpojumiem, ja jaunieši paralēli studijām strādā divos darbos un, nespēdami pēc studijām iekārtot savu dzīvi, dodas strādāt uz ārzemēm? Vai to var uzskatīt par savas tautas mīlestību, ja tik viegli ļaujam saviem tautiešiem aizbraukt? Var apskaut bērzu, iekrist ziedošā pļavā un raudzīties debesīs slīdošajos mākoņos, bet, lai ļautos romantikai, cilvēkiem ir vajadzīgs nevis vārdos, bet darbos pausts valsts apliecinājums, ka tā viņus mīl.
