ie sienas sējas un pļaujas grafiks,
Garāžā kolhozu laiku „rafiks” –
Lai ātrāk uz darba vietām tiktu
Un vienmuļi darbiņi neapniktu,
Jo Lietus vīriņš kā latvietis īsts
Bezdarbību un slinkumu nepazīst.
Šis Lietus vīriņš pa mākoņiem dzīvo,
Dzer brokastīs ļergu vai „Piparu sīvo”,
Tad sačamda spaiņus aiz virtuves skapja –
Lai Latvija nesalīst pārāk slapja,
Pie mākoņu govīm apzinīgs brauc
Un lieko ūdeni spaiņos slauc.
Viņš visu dara, kas slaucējam darāms,
Bet bieži slaucenei šķērsām vai garām.
Ja mākoņu tesmeņi pārāk lieli,
Tad dusmīgs tos izgriež kā frotē dvieli,
Bet zemniekiem rādās, ka gals nupat klāt,
Jo līst kā no spaiņiem un negrib stāt.
Tad lietus gāzes šķiet bezgalīgas
Virs Alūksnes, Kuldīgas, Jelgavas, Rīgas.
Un ļautiņi, salijušie līdz ādai,
Par laika kaprīzēm rūc un lādas.
Bet Lietus vīriņš ar žvinguli paurī
Neredz, ka spaiņi kā sieti sen cauri.
