Bērns kā bērns, bet, tiklīdz parādās mamma, tā cauri – niķojas, krīt gar zemi un neklausa. Ierasts scenārijs vai ikvienā ģimenē, kurā aug pirmsskolas vecuma mazulis, mulsinot vecāku prātus, radot papildu spriedzi, kas tērē enerģiju un nervus, atverot vārtus nesapratnei un pārmetumiem pieaugušo attiecībās. Vai tiešām šāda bērna rīcība ir nepareizas audzināšanas rezultāts? Kāpēc mazais tā izpaužas pret sev vistuvāko cilvēku? Atbildes meklējam kopā ar psiholoģi Aigu Jankevicu.
Milzīgā sapratne
«Mamma bērnam, īpaši pirmsskolas vecumā, ir pasaules centrs. Dzīvības devēja un lolotāja, vienīgā, kurai ar bērniņu bijusi ķermeniskā saite. Jau tūlīt pēc piedzimšanas viņa rūpējas par mazo, liekot lietā savas zināšanas un izpratni. Daudz ko mamma apgūst instinktīvi, piemēram, mācās atšķirt bērna raudas, cenšas ieklausīties un saprast,» raksturo psiholoģe, atzīstot, ka bieži vien šī iedziļināšanās uzvedībā, bērnam paaugoties, traucē viņu disciplinēt. «Mammai šķiet – viņa tik ļoti saprot bērnu, ka neceļas roka pastāvēt uz noteikumiem. Piemēram, nedrīkst krāmēties pa skapi un ņemt ārā porcelāna traukus, tomēr, kad mazajam rokās ir pēdējā laulības servīzes tasīte, viņai pēkšķi sāk šķist: «Kāpēc gan ne! Ja saplīsīs, izmetīšu ārā!» Līdzko mamma domās pieļauj šādu rīcību, viņa vairs nespēj konsekventi rīkoties.»
Vispatiesākie mājās
Tomēr noteikumi, izpratne par tiem un robežu pārbaudīšana ir bērna attīstības neatņemama daļa. «Mazais centīsies pārkāpt visus noteikumus – īpaši pret mammu, jo ar viņu bērns jūtas vislielākajā drošībā, tāpēc uzskata, ka var darīt, ko grib. Arī mēs, pieaugušie, vispatiesākie esam savās mājās – gribu, lieku kājas uz galda un eju gulēt, kad vēlos,» salīdzina A.Jankevica, mudinot vecākus gudri un savaldīgi reaģēt uz mazuļa izlēcieniem, piemēram, brīdī, kad atvase ar uzvaras garšu mutē paziņo, ka nemīl mammu. Tā ir viņa attīstība! «Mazs bērns, īpaši divu trīs gadu vecumā, nemitīgi balansē uz drīkst – nedrīkst robežas. Viņam jāpārbauda, vai vakardienas «nedrīkst» arī šodien tāds ir. Tā viņš mācās un gūst pieredzi, paplašinot savas robežas. Ja šajā situācijā rodas konflikts, vainīgs pieaugušais, kuram ir grūti savaldīt savas emocijas. Turklāt jāatceras, uz ko mēs dusmojamies. Uz divgadīgu bērnu, kurš ik pēc desmit minūtēm pārjautā, vai iesim uz veikalu, jo vēl neizjūt laiku vai nespēj pietiekami ātri uzvilkt zeķbikses?» jautā psiholoģe. Pareiza rīcība? Mierīga atbilde un konsekventas prasības, tomēr izturēt spiedienu, ko rada mazuļa «neuzvešanās», ir sarežģīti.
Cenšas vājināt ciešo saiti
Tētis bērnam pēc mammītes ir otrs mīļais cilvēks. «Mamma gādā, lai mazais ir pabarots, sasildīts, aprūpēts un samīļots, taču tēvs ir bērna socializētājs, cenšoties vājināt viņa ciešo saikni ar māti un parādot, ka pasaule ir plašāka – tajā esmu arī es! Ar mani kopā var iet izmazgāt zobus un doties uz veikalu. Šis kontakts izvēršas citādāks nekā ar māti, viņš akcentē ko citu,» skaidro Aiga, mudinot izmantot šo priekšrocību mazuļa attīstībā, piemēram, mazajam pierodot pie bērnudārza. «Bērnam no tēta ir vieglāk šķirties, tāpēc adaptācijas laikā ieteicams, lai viņš aizved atvasi uz iestādi. Tēta funkcija ir pakāpeniska, loģiska un secīga bērna atdalīšana no mammas!»
Draud ar tēti
Tomēr nereti gadās, ka tēvs kļūst par vienīgo ieroci bērna disciplinēšanas procesā. «Nepareizi rīkojas tās mammas, kas draud ar tēti! Tā vietā, lai viņš mierīgi atnāktu no darba, izrunātu dienas notikumus un mazais par to priecātos, mamma kliedz no virtuves: «Nedod viņam šokolādi! Viņš slikti uzvedās!» Māte dažādu iemeslu dēļ nav varējusi tikt galā ar situāciju, tāpēc uzkrauj to tēvam. Audzināšanas atlikšana uz vēlāku laiku nedarbojas! Situācijas novērtējums bērnam jādabū uzreiz pēc notikuma vai tā laikā, citādi iedodam viņam rokās neklausīšanas mehānismu,» norāda A.Jankevica.
Kā rīkoties situācijā, ja mājās ir abi vecāki, bet mazais ar savu uzvedību «spiež» uz māmiņu? «Tētim vajadzētu iejaukties, ja mamma viņu uzaicina palīdzēt. Nebūs pareizi arī tad, ja tēvs laiski sēdēs pie televizora un viņam būs vienalga, kas notiek starp māti un bērnu,» stāsta psiholoģe, novēlot vecākiem izturību, saglabājot mīļumu, savaldīšanos un izpratni par vērtībām. Robežu pārbaudīšanas laiks taču reiz beidzas!
