Līga, grāmatvede
Iespējams, tāpēc, ka manā ģimenē, rados un tuvāko draugu lokā ilgus gadus galvenokārt visi bijuši «normāli», pat ģimenēs reti kuram vecāki šķīrušies, bija grūti iedomāties būt citādo lokā. Godīgi jāatzīst, ka, piemēram, pārlieku reliģiozie, arī metālisti un goti nekad nav manī izraisījuši simpātijas, drīzāk – mazliet bailes. Diemžēl nav saprotams, kāpēc viņi ir tādi, kāpēc nevar būt kā citi (kaut tas nozīmētu pelēku pasauli). Bet viņus neienīstu, viņi man netraucē, jo es cenšos tos neievērot. Ieturēt distanci vai palaist garām kā nebijušus, lai netraucē un dzīvo savu dzīvi. Citi teiks – cilvēks jāpieņem tāds, kāds viņš ir, bet ir sajūta, ka manās acīs uzlikts zīmogs, stikla siena, ko uzbūvēju, lai netiktu viņam klāt, lai nevajadzētu saprast. Ja nu pati izmainos?
Citādi ir gadījumos, ja cilvēku vispirms iepazīstu no citas puses, kad esmu sev pielaidusi klāt, un tikai tad uzzinu, ka viņš ir atšķirīgs (citādi orientēts, pārāk reliģiozs vai «melns»), tad es spēju to pieņemt, bet tikai šajā gadījumā, pret konkrēto cilvēku, kad nav izveidojušies citi priekšstati. Tomēr tik un tā atšķirības plaisa paliek, jo uzskati atšķiras, arī intereses. Tāpēc, lai šim otram nesagādātu nepatīkamus brīžus (kas varētu rasties, ja mēs apmainītos ar viedokļiem), es noklusēju savas domas, savu attieksmi. Ne vienmēr ir viegli. Slēpšanās? Gļēvulība? Varbūt, bet vismaz iedomās pasauli gribu redzēt ar saviem «normālajiem» personāžiem, citādajiem uz skatuves ļaujot kāpt retos gadījumos.
Māra, audzina mazuli
Es vienmēr augstā cieņā esmu turējusi demokrātiju. Katram ir tiesības domāt un darīt, kā viņš vēlas, ar nosacījumu, ka netraucēs citus, jeb princips – tava brīvība beidzas tur, kur sākas manējā! Ja kāds šīs personīgās robežas pārkāpj, kļūstu dusmīga un ērcīga, bet par neiecietīgu sevi nenosauktu. Gluži otrādi – kad visi metas kādu nosodīt un tiesāt, cenšos saprast, kas notiek. Jāatzīst, ka mani ietekmē sabiedrībā valdošie uzskati un arī aizspriedumi. Pirms vairākiem gadiem biju iesaistījusies vienā domubiedru grupā, kuru apmeklēja kāds čigānu puisis. Reiz gadījās ar viņu sabiedriskajā transportā braukt mājās un kādu gabaliņu iet kopā. Ar visu savu demokrātismu sajutos tik dīvaini (visi skatās, ko viņi domā un tā tālāk), ka man vēl tagad kauns par to. Neiecietību vērtēju kā negatīvu, bērnišķīgu un necienīgu rīcību, lai pret ko tā nebūtu vērsta! Tas vienkārši ir nepareizs instruments!
