J.Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas bakalaura darbā Alūksnes un Jaunannas mūzikas, mākslas skolas kokles klases skolotāja Inga Kalniņa pētījusi un apliecinājusi šī instrumenta īpašo nozīmi tautas un katra cilvēka dzīvē senāk. Mūsdienās kokles simboliskā nozīme ir mainījusies. Tā vairs neskan ikdienā katrā mājā un nepavada mūs no šūpuļa līdz kapam. Tomēr kokle ir izdzīvojusi un turpina skanēt līdzi dažādiem mūzikas stiliem.
“Mums būtu jālepojas ar kokli un koklēšanas prasmi, taču Alūksnē neizmanto iespējas to demonstrēt citu valstu viesiem. Koklētāji ne reizi nav aicināti spēlēt un dziedāt tautas dziesmas vai atskaņot citu mūziku, sagaidot un tiekoties ar ārvalstu delegācijām. Turklāt Latvijā nebūt ne visās pilsētās ir koklētāju ansamblis,” atzīst I.Kalniņa.
Kokles mūzika vilina
Inga kokli spēlēt sākusi vēlu, kad mācījās 5.klasē. Par to viņa tagad var pateikties draudzenei, kura aicināja kopā apgūt kokles spēli Jūrmalas mūzikas skolā. Pēc muzikālās dzirdes pārbaudes notika pirmā stunda. „Līdz tam man saskarsme ar mūziku bija tik vien kā tēva akordeona spēle. Viņš notis nepazina, bet spēlēja pēc dzirdes. Es atdevu velnam mazo pirkstiņu, bet tas paņēma visu roku,” secina I.Kalniņa.
Viņa beidza mūzikas skolas kokles klasi. Abas ar draudzeni bija izlēmušas studēt medicīnu, bet pavasarī pirms izlaiduma kļuva žēl pamests kokli un mūziku novārtā. Arvien biežāk prātā nāca doma, ka varbūt tomēr vajadzētu turpināt mūzikas studijas. Tolaik kokles klase bija tikai Cēsu mūzikas vidusskolā. “Iestājeksāmenus nokārtoju labi, tāpēc atkāpšanās vairs nebija iespējama. Pēc horoskopa esmu skorpions, tātad neatlaidīga. Mazliet arī spītīga. Ja kaut ko esmu ieņēmusi galvā, tad to panākšu,” atzīst Inga. Viņa pieļauj, ka tieši iespēja spēlēt kokli koncertos, kad Jūrmalā ieradās ārzemju viesi, radīja gan interesi, gan lepnumu par to.
Cēsu mūzikas vidusskolā jau no trešā kursa bija jāstrādā ar audzēkņiem tāpat, kā to dara skolotāji. Un iepatikās. Tagad Inga nevar pat iedomāties, ka varētu strādāt citu darbu. Lai gan mājās bija klavieres, sevi kā pianisti viņa nespēja iztēloties. Nekad nav radusies vēlme apgūt citu instrumentu, lai to mainītu pret kokli.
Interesanti, ka daudzi pēc studijām vēlas palikt Rīgā. Turpretim I.Kalniņa to negribēja un labprāt piekrita strādāt Jēkabpils mūzikas skolā. Patika tur, bet dzīvesbiedrs panāca, ka viņa piekrita pārcelties uz Alūksni. Drīz būs jau 20 gadi pagājuši šeit.
Veidojas cieti pirkstu gali
I.Kalniņa norāda, ka kokle ir smags instruments tiešā un pārnestā nozīmē. To nav viegli pārnest, novietot uz skatuves. Turklāt kokles spēli apgūt nav viegli. Daudzi uzskata, kas nu tur – strinkšķina tik. „No malas skatoties, tā varbūt liekas. Tad saku – pamēģini!” aicina I.Kalniņa. Kokle tāpat kā klavieres ir jāspēlē ar abām rokām, turklāt katra roka dara kaut ko citu.
“Es atdevu velnam mazo pirkstiņu, bet tas
paņēma visu roku.”
Inga Kalniņa
Tāpēc ir jābūt labai koordinācijai. Turklāt koklētājam ir jāprot arī dziedāt. „Kokles spēles veidi ir daudzi un dažādi. Var spiest stīgas uz leju, spēlējot seno mūziku, bet var arī raut stīgu uz augšu vai izmantot ādas gabaliņu. Un, protams, var kombinēt paņēmienus. Tas ir jāmācās jau no pirmās stundas,” norāda Inga. Grūti ir tad, ja kokli nespēlē regulāri. Kad atnāk uz stundu un sūdzas, ka sāp pirkstu gali, tad uzreiz ir skaidrs – vairākas dienas nav spēlēta kokle, bet pēc tam audzēkne centusies atgūt nokavēto dažās stundās. Pirkstu gali ir sarkani vai pat tulznās, kas, protams, ir sāpīgas. Ar laiku izveidojas spēcīgas rokas un bieza āda pirkstu galos. „Ir gadījies, ka jāņem asinis no pirksta, bet nolauž adatu. Nu jau sen brīdinu, lai dur ar atvēzienu, jo citādi nevar caurdurt,” atklāj I.Kalniņa.
Vēlas rīkot Kokļu dienas
Viņa vēlas uzaicināt uz Alūksni profesionālu koklētāju ansambli, bet pilsētā nav koncertam piemērotu telpu. Piemēram, koklētāju ansamblis „Kārta”, kurā spēlē četri kokles skolotāji, atskaņo pat Vivaldi mūziku. “Kokļu dienās esmu bijusi dažādās Latvijas pilsētās, kur kopā spēlē vairāk nekā 100 koklētāji. Ja tādas varētu sarīkot Alūksnē!” sapņo I.Kalniņa. Ar divām mūzikas skolas absolventēm viņa uzstājās Pleskavā, kur Latvijas valsts neatkarības gadadienā bija latviešu delegācijas pieņemšana pie konsula. Trīs stundas tika spēlētas un dziedātas latviešu tautasdziesmas, kuras klausītājiem ļoti patika. Inga ar kolēģēm ir organizējusi koncertus „Skan kokles Alūksnē”. Ir bijuši arī koncerti Alūksnes luteriskajā baznīcā, kur skanēja senā baroka mūzika. “Tagad uz koklēm spēlē ļoti dažādu mūziku, ne tikai tautasdziesmas. Esam spēlējuši mūziku no filmām un teātra izrādēm, pat no operas „Spoks”. Klausītājiem nereti tas ir pārsteigums, jo kokles skan skaisti, lai gan īpatnēji,” atzīst I.Kalniņa.
Katrai koklei ir sava dvēsele
Interesanti, ka folklorā kokles atzītas par instrumentu, kas ļauj sazināties ar pārdabiskiem spēkiem, jo tajā ir iemiesojies dzīvības spēks. Varbūt tāpēc, ka tās skaņas visvairāk līdzinās cilvēka balss skanējumam? Latvijā ir tikai viens meistars, kurš darina kokles, tāpēc jāgaida gadiem, lai varētu saņemt savu kokli. Tas ir roku darbs, tāpēc katrai koklei ir savs tembrs. Tas ir atkarīgs no koka un arī no gadalaika, kad koks nozāģēts un apstrādāts. Tāpēc saka, ka katrai koklei ir sava dvēsele. “Citus mūzikas instrumentus iegādāties ir vieglāk nekā kokli. Alūksnes mūzikas skola ir iegādājusies kokli bez stīgu pārslēdžiem un nu jau divus gadus gaida rindā, lai tos varētu uzlikt,” norāda I.Kalniņa.
Viņas sapnis ir apvienot kopējā kokles spēlē pieaugušos, kuri savulaik apguvuši šo savdabīgo instrumentu. Ir daudz audzēkņu, kuri beiguši kokles klasi, bet vecāki viņiem neiesaka turpināt mūzikas studijas. “Man pašai gribas spēlēt! Turklāt ir prieks, ja var muzicēt kopā. Esmu pūce, tāpēc labprāt spēlēju vakaros. Tiesa, dzīvoklis ir pārāk mazs, tāpēc eju uz mūzikas skolu,” atklāj Inga. Viņa uzsver, ka kokle ir instruments, kuru spēlē bez pavadījuma. I.Kalniņas ģimenē ir četri mūziķi, arī vīrs un abi dēli izvēlējušies šo ceļu. Arī meita pati izteica vēlmi spēlēt kokli, tomēr abas secināja, ka mātei meitu mācīt ir sarežģīti. Viņa acīmredzot izvēlēsies kaut ko citu. Tomēr nenoliedzams ir fakts, ka mūsdienās kokli spēlē galvenokārt sievietes un meitenes. Turpretim senatnē kokli gatavoja katrs jaunietis, kā varēja un gribēja.
