Pēdējās dienās masu saziņas līdzekļi raksta, rāda, atceras un vērtē mūžībā aizgājušo aktrisi Viju Artmani. Spoža leģenda, karaliene – šie vārdi dzirdēti un lasīti īpaši bieži. Jā, tāda mūsu atmiņā paliks lieliskā un neatkārtojamā aktrise. Mēs esam auguši un dzīvojuši kopā ar viņas atveidoto Daci, Kristīni, Džuljetu, Anglijas karalieni Elizabeti, Džūliju Lambertu, Kņopieni… Bet vai viņa tāda, mīlēta un cienīta, jutās savas dzīves pēdējās dienās? Jāatzīst sakāmvārda “No acīm prom, no sirds ārā” patiesība. Tā milzīgā skatītāju mīlestība, ziedi un pateicības, ko saņēma aktrise, un tā vientulība, kādā viņa nonāca mūža nogalē, ir kā divas pasaules.
Nav, protams, patīkami klausīties, kādu politiku no tā taisa Krievijas televīzija. Arī lielajā kaimiņvalstī tāpat kā daudzviet citur pasaulē slavenas aktrises un mākslinieki savas pēdējās dienas vada aizmirstībā un nabadzībā.
Kā ironija uz šī fona liekas Saeimā izskatāmais ierosinājums – iekļaut Veco ļaužu dienu svinamo dienu sarakstā. Sveikt ļaudis, kuri visu mūžu strādājuši valsts attīstībai, esot goda lieta. Jā, bet ar to vien ir par maz. Sagaidot Latvijas valsts neatkarības 90.gadadienu, pašvaldības tiek aicinātas piešķirt naudas pabalstu ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotajiem. Vai tas palīdzēs radīt svētku sajūtu? Vārdos tiek atzīts, ka valsts bagātība ir tās cilvēki, bet cilvēka cienīgu dzīvi un vecumdienas valsts nespēj nodrošināt.
“Tāda ir dzīve…” bijuši pēdējie Vijas Artmanes vārdi. Dzīve, nevis teātris.
