To, ka straujā ekonomiskā izaugsme ir apstājusies un lejupslīde kļūst arvien redzamāka, lielākā daļa iedzīvotāju izjūt ikdienā, arī neieskatoties statistikā. Dzirdam arī, ka nelaime nenāk viena – bez Latvijas pašas problēmām mūs ietekmē arī nepatīkami notikumi pasaules finansēs un ekonomikā.
Kas tad ir noticis – vai esam ko tik nepareizu izdarījuši, ka tagad no straujas izaugsmes, jaunbūvēm, cilvēku pilniem veikaliem, it kā augošas labklājības attopamies diezgan straujā kritienā? Atbilde ir gan nē, gan jā. “Nē” tāpēc, ka ekonomikas iešana pa apli – kāpumi, kritumi un atkal kāpumi – ir vispārzināma, pierādīta ekonomiska likumsakarība. Taču arī “jā”, jo kritiena smagums un spēja no tā piecelties ir atkarīga no tā, kā esam tam gatavojušies, ko esam darījuši kāpuma laikā.
Ekonomikā pareizā rīcība – gan valstij, gan ikvienam cilvēkam – būtu bijusi labajos laikos iekrāt, lai sliktos vieglāk pārdzīvotu. Diemžēl ne Latvijas valstij, ne uzņēmumiem, ne cilvēkiem tas nav izdevies. Latvijas kopējais ārējais parāds, kas ir 134% no nacionālā kopprodukta, izveidojies par vienu no lielākajiem Eiropā – esam aizņēmušies vairāk par to vērtību, ko kopumā nopelnām, – bet uzkrājumu līmenis mums ir viens no zemākajiem. Iedzīvotāji ir daudz aizņēmušies, bet nav atlikuši nebaltai dienai, uzņēmumi ir dzīvojuši uz kāpjošu cenu rēķina, bet maz ieguldījuši nākotnes produktos, valsts ir papildus lējusi eļļu ugunī – veidojusi budžetus ar deficītu, proti, pastiprināti tērējusi laikā, kad naudas ekonomikā bijis pārpārēm. Tādējādi veicināta inflācija un nav izveidoti grūtākiem laikiem vajadzīgie uzkrājumi, kā trūkumu tagad izjūtam, ja ne citādi, tad vismaz sekojot līdzi asajām diskusijām raidījumos un laikrakstos.
Rezultāts ir tāds, ka taupīt iznāk šodien. Tas arī ir iemesls, kāpēc Latvijas Bankas speciālisti uzskata, ka 2009. gada budžetam jābūt bez deficīta, līdzsvarotam. Ikviena ģimene zina – ja tā būtu ilgstoši dzīvojusi uz parāda un arī sliktākos laikos prasītu naudu citiem, tad aizdevēju nebūtu vai arī aizdevums būtu par lieliem procentiem, jo šāds cilvēks ar savu attieksmi būtu parādījis, ka ir riskants aizņēmējs. Tāpat arī valstij – ja tā gribētu turpināt dzīvot ar deficītu, tad trūkstošā nauda būtu jāaizņemas, bet ne jau par zemiem procentiem. Turklāt pasaules finanšu vētru laikos aizdevēju uzticība aizņēmējiem ir vēl papildus kritusies. Šī dārgi aizņemtā nauda – ja aizņemtos ārzemēs – būtu jāatdod nākamajos gados, atņemot iespēju dzīvot labāk.
Savukārt ļaunums, ja valsts aizņemtos no Latvijas bankām, būtu vismaz dubults: pirmkārt, parāda atdošanas izmaksas nākotnē un, otrkārt, šo naudu (valdības plānotais 1.85% deficīts ir 175 milj. latu) bankās nevarētu aizņemties uzņēmumi, kuri taču ir tie, kas nopelna Latvijai, tostarp, budžetam, naudu. No viņu veselības, eksporta iespējām ir atkarīgs, vai valsts spēs attīstīties uz priekšu un segt lielos importa izdevumus, kas nepieciešami enerģijas, izejvielu un daudz kā cita iegādei.
Ja valsts budžets ir sabalansēts un valdība to stingri ievēro, tad Latvijas komercbanku sistēma var piedāvāt papildus finanšu līdzekļus. Kredītu izsniegšanas temps bankās šogad jau ir stabilizējies tautsaimniecībai veselīgā līmenī – 15 līdz 17% robežās. Papildu līdzekļi un atbalsts uzņēmējdarbībai ļaus izvēlēties, ko Latvijas tautsaimniecības nākotnei būtu svarīgi attīstīt un kreditēt.
Ko vēl varam darīt? Valdība jau sākusi meklēt iespējas, kā samazināt izdevumus, kas ir ļoti apsveicami. Bet valstij noteikti jārūpējas par netiešu tautsaimniecības stimulēšanu, galvenokārt jāveicina eksports. Pašlaik tas jau ir uzsākts un būtu konsekventi jāturpina. Viena no svarīgākajām, līdz galam izdarāmajām lietām ir eksporta garantiju fonda pilnvērtīga darbība, kas ļautu uzņēmējiem vieglāk aizņemties bankās, ja tie plāno eksportēt uz neapgūtiem tirgiem vai ražot eksportam netradicionālas preces.
Un vēl viens, vai pats galvenais iemesls bezdeficīta budžetam. Latvijā uzkrātais kapitāls ir mazs – kā jau teikts, esam bijuši nevis uzkrājēji un ieguldītāji, bet aizņēmēji. Tas, kā mums klāsies – gribam to vai negribam – ir pilnā mērā atkarīgs no ārvalstu investoru, ieguldītāju attieksmes pret Latviju. Jāsaprot, ka mēs paši šo attieksmi veidojam. Ja valstsvīri ar budžetu rīkosies pareizi un izšķirīgi, tas apliecinās, ka tā prot saimniekot un ka Latvija ir droša zeme esošiem un turpmākiem ieguldījumiem.
