Tieši šodien lidmašīnā, kas ved uz Īriju, kāpj vēl viens mans draugs. Pārņem skumjas un žēlums. Negribas zaudēt vēl vienu krietnu cilvēku. Negribas, lai Latvija zaudēt vēl vienu strādīgu personu. Viņš tāds patiešām ir un ilgi cīnījās,…
Mums, palikušajiem, vien jāsamierinās, ka zaudēts labs draugs un ģimenes loceklis. Zaudēts, jo visticamāk, ka pārcelsies uz dzīvi Īrijā pavisam un tā nebūs tikai naudas papelnīšana. Zinu daudz latviešu, kas nostrādājuši jau vismaz desmit gadus un joprojām nespēja pateikt vai kādreiz atgriezīsies dzimtenē. Iespējams ar savu „nezinu” viņi paši sev slēpj realitāti, ka nemaz nevēlas atgriezties. Tur taču ir labi un ir jābūt spēcīgiem iemesliem, lai spētu no labas dzīves pārcelties uz ne tik labu dzīvi.
Zaudējot vēl vienu labu cilvēku, mani pārņem niknums. Niknums uz valdību, kas tikai noskatās uz aizbraucējiem un neko necenšas darīt situācijas uzlabošanā. Daudz tiek solīts, bet dzīvošana kļūst arvien sliktāka un sliktāka. Josta ik dienas jāsavelk arvien ciešāk un tas nebūt nav līdzeklis kā atvilināt atpakaļ zaudētos cilvēkus. Žēl!
