Biju pirmā kursa studente, kad atradu darbiņu tuvējā bibliotēkā. Ātri sapratu kārtību, kāda tur valdīja. Arī kolēģes – piecas vidēja vecuma sievietes – mani pieņēma savā pulciņā.
Visas varen pļāpīgas un atklātas. Jau otrajā dienā zināju dažādus viņu piedzīvojumus, ģimenes stāstus un nepatiku pret jauno tehniku. Jāpiebilst, ka kolēģu pļāpīgajos vaļas brīžos nācās dzirdēt arī par citām darbabiedrēm gan no pašu vidus, gan profesijas māsām, kas satiktas semināros. Sapratu, ka esmu nonākusi klaču tanšu ielenkumā, un baiļojos, ka savos divdesmit gados pati par tādu nepalieku. Jutos neiederīga, vēl jo vairāk tāpēc, ka no priekšnieces puses tiku slavēta par čaklu darbu, centību un to, ka esmu jauna un zinoša. Uztraucos, vai kolēģes nesāks uz mani skatīties šķību aci. Bet priekšniece vienmēr apjautājās, kas noticis, ja manīja, ka kaut kas nav kārtībā. Ir labi, ja vari būt atklāts un uzticēties. Tomēr viņa mēdz runāt arī ar pārējām – agri vai vēlu vārds pa vārdam kāds izpļāpājas un kolektīvā cits par citu uzzina arī to, ko nevajadzētu. Domāju, nesaprašanās gadījumā darbiniekiem pašiem jātiek galā ar problēmu, bet priekšniekam pienāktos viņus tikai mudināt izrunāties un nemēģināt iejaukties. Priekšnieks, kurš vēlas būt autoritāte saviem darbiniekiem, nevar vienu dienu ieturēt stingru nostāju, bet otrā – “brāļoties”, jo arī padotie nezinās, kā kuru dienu izturēties – vakar varēja “uz tu” un kopīgi smieties, bet šodien jāsaņem rājiens vai aizrādījums.
Jāteic, ka bibliotēkā bija tikai darbs un sarunas par visu citu. Nekādu kopīgu pasēdēšanu pēc nostrādātajām stundām, nevienas ekskursijas. Biju iedomājusies, ka kolēģi var būt arī labi draugi (vismaz paziņas), kas dodas arī uz kādu kopīgu pasākumu. Nekā. Savukārt pašlaik ir pavisam citādi. Jau vairākus gadus strādāju diezgan lielā uzņēmumā par tirdzniecības asistenti. Šeit ir īsts kolektīvs, patiesas emocijas, tusiņi, savstarpējās attiecības. Lai gan sākumā likās, ka nespēšu iejusties. Visi sastrādājušies. Savi joki, tradīcijas, bariņi, bija jāvēro, kur un kā iekļauties. Bet nu esmu savējā – tā uzskata citi, un tā arī jūtos. Spraigums valda gan darba lietās, gan cilvēku privātajos lauciņos. Šeit ir pavisam citādi nekā iepriekš. Kopīgi izbraukumi zaļumos un jubileju atzīmēšana, sarunas. Bet tik un tā vēl tik daudz nezināmā un slēptā – gan no savējiem, gan svešākajiem. Kolēģu attiecības vienmēr radīs jautājumu – vai ir pareizi tās “ielaist dziļāk”, vai tas netraucē darbam? Vai varbūt otrādi? “Aukstums” kolektīvā nerada stimulu nākt uz darbu un to pildīt pēc labākajiem nodomiem.
