Basām kājām stāvu jau rudenīgu noskaņu pilnajā rīta rasas pielietajā zālē un gaidu uzaustam sauli. Lēni un miegaini tā pārkāpj tālā apvāršņa slieksni, kas šķir zemi no debesīm. Laukā pie tuvējā purva skumji un smeldzīgi kliedz dzērves. Tās ir pelēko putnu pirmās atvadu dziesmas vasarai. Vēl mazliet, un izskanēs pēdējie akordi. Savādi, ka tieši dzērvēm cilvēki atvēl savas skumjas, cerot, ka putnu veidotie kāši tās aiznesīs tālu prom. Tomēr skumjas paliek, jo arī putnu spārniem tās ir pārāk smagas. Ja nebūtu skumju, mēs neprastu izbaudīt prieku.
Dārzā starp nodzeltējušu smilgu galiem tīklus steidz aust zirnekļi. Ļaudis stāsta, ja zirneklis atrodas tīkla vidū, būs laba diena, ja malā – lietaina. Ej nu sazini, cik daudz tajā patiesības, bet cilvēki vienmēr vēlas kaut kam ticēt, lai iekšēji justos drošāk. Varbūt, zaudējuši ticību paši sev, viņi meklē citus ticības pavedienus? Trauslus, nemanāmus, tomēr iedrošinošus.
Raugos, kā nakts lietū izmirkušās ābeles paver savas ražas nogurdinātās zaru plaukstas un cits pēc cita dārzā krīt āboli. Tās ir ābeļu atvadas. Cik daudz līdzības ir kokam un cilvēkam. Arī mēs to, kas kļuvis lieks, atdodam citiem vai vienkārši aizmetam, jo nevajag turēt to, kam pienācis laiks promiešanai.
Piespiežos simtgadīga ozola spēcīgajam stumbram, nespējot apslāpēt tā zaļo zīļu asaras, kas klusi sarit vēl līdz galam neizdzisuša ugunskura pelnos. Laikam tā atvadās tikai stiprie, kuriem kauns, ja kāds pamanīs viņus raudam, tāpēc viņi asaras sadedzina. Stiprie raud klusībā, baidoties no citu līdzjūtības, no tā, ka nespēs turēties pretim savam patiesajam vājumam.
