Tas bija pavisam kluss sestdienas rīts, un ielās bija tikai daži cilvēki. Pēc kāda mirkļa mēs jau bijām autoostā. Skats, kas pavērās, skaņas visapkārt, rosība un cilvēku dažādība bija nepārprotama. Tas līdzinājās TV reportāžām par “īsto dzīvi” citās valstīs. Visapkārt autobusi gatavojās doties dažādos virzienos.
Galvenokārt uz austrumiem un vidusrietumiem, uz tādām pilsētām kā Benna, Oniča, Aba, Port-hākorta, Kalaba un citām. Konduktori skaļās balsīs klaigāja un lietoja ļoti izteiksmīgu ķermeņa valodu, lai piesaistītu sev klientus. Patiesībā tie nav īsti konduktori. Drīzāk tie ir brīvprātīgie “saucēji”, kas autobusiem piesaista pasažierus un pēc tam saņem atlīdzību no šofera. Tā viņi pelna sev iztiku. Tur bija pilns ar ielu tirgoņiem, kas piedāvāja dažādas mājās gatavotas ātrās uzkodas.
Pirms es aptvēru kas notiek, vairāki somu nesēji jau ķēra manu somu un savā starpā cīnījās, kuram tiks tiesības to nest. Es gan domāju, ka varu to darīt pats, bet mans brālis man ar zīmēm rādīja, ka man nav izvēles. Mani gan vairāk uztrauca, ka kāds paņems manu somu un pazudīs. Rezultātā drosmīgākajam no viņiem uzticēju nest manu somu līdz biļešu kasei. Viņš to darīja, somu nesot uz muguras. Aiznesis viņš nosauca sava pakalpojuma cenu, kas man likās absolūti neprātīga un pat ne no šīs pasaules! Nosauktā cena lika pat manam brālim šausmās iekliegties. Brālis somu nesējam piedāvāja ceturto daļu no nosauktās cenas. Tad sākās kaulēšanās. Es jutos ļoti neērti, ka man ir jākaulējas par pakalpojumu, kuru nekad neesmu pasūtījis un kuru patiesībā man nemaz nevajadzēja. Nu bet tā tur dara. To sauc par “dalīšanās ekonomiku” vai ārzemniekiem tā drīzāk būtu “pateicību tradīcija”. Tas nozīmē, ka tev ir jādalās ar pārējiem. Lai attaisnotu naudas došanu, tu nodarbini cilvēkus ar sīkiem pakalpojumiem. Un tā tas ir jebkurā dzīves jomā. Cilvēki tev brīvprātīgi piedāvā izdarīt visdažādākās lietas, un tavs pienākums ir viņiem pateikties, dodot par to naudu. Šķiet, šobrīd vairs nekas nenotiek bez šādām “pateicībām”, jeb “dash”, kā vietējie sauc šādas dāvanas. Tam visam apakšā ir īpaša filosofija – tā tu palīdzi sabiedrībai, jo tā vietā, lai cilvēki ubagotu un zagtu, tu dod viņiem iespēju nopelnīt naudu, kaut ko darot. Šajā valsts daļā ubagošana ir nepieņemama un tiek nicināta. Jo bagātāks tu esi, jo vairāk cilvēku tev ir jānodrošina ar darbu. Bet, lai dotu savu ieguldījumu sabiedrībā, tev nav obligāti jābūt bagātam. Tādēļ es to saucu par “dalīšanās ekonomiku”. Tu pastāvi sabiedrībā, tādēļ tu nevari būt vienaldzīgs pret tiem, kam vajadzīga palīdzība. Dažiem cilvēkiem palīdzēšana citiem par noteiktu samaksu ir profesija. Es viņus sauktu par pašnodarbinātām personām – profesionāliem “palīdzētājiem”. Viņi staigā apkārt un meklē kādu, kam var palīdzēt – izmazgāt veļu, nest somas, sasaukt pasažierus, nomazgāt mašīnu, pieskatīt mantas un tā tālāk. Viņi ir kā “cilvēks-orķestris”, kas spēj darīt jebko. Nicināta tiek arī atteikšanās izmantot šos pakalpojumus un nemaksāšana. Cilvēkus, kas tā dara, uzskata par skopiem. Tajā pašā laikā rodas problēmas, jo šī humānā tradīcija tiek ļaunprātīgi izmantota. Es atceros gadījumu savā bērnībā, kad policists prasīja “pateicību”, kā viņš teica, par drošības nodrošināšanu Ziemassvētkos. Šāda tradīcijas ļaunprātīga izmantošana šobrīd novedusi pie korupcijas un kukuļošanas, kas te ir ļoti izplatīta. Lai jebko iegūtu, tiek sagaidīts, ka tu dosi kukuli, arī tad, ja esi to pelnījis, tev tas pienākas, vai pat ja lietas tev pašam pieder vai ir nodotas kopējai lietošanai. Pat policija sagaida, ka tu dosi viņiem “pateicību”, pieņemot, ka viņi izdara jums lielu pakalpojumu ar to vien, ka viņi tur ir. Tas pats attiecas uz jebkuriem citiem publiskajiem pakalpojumiem. Šī iemesla dēļ Nigērija ir ieguvusi imidžu kā viena no viskorumpētākajām valstīm pasaulē.
Lai nu kā, mēs tikām galā ar šī “profesionālā palīga – somu nesēja” pakalpojumiem un nopirkām biļeti autobusam uz Enugu. Šeit nav tādas lietas kā autobusu atiešanas laiki. Tu vienkārši skaties apkārt un redzi, kurš autobusiem visticamāk, aties pirmais. Autobus, atiet tikai tad, kad ir pietiekami daudz pasažieru, lai garais ceļš atmaksātos. Bez tā, ka bijām samaksājuši standarta biļetes cenu, mums vēl atsevišķi bija jāvienojas par cenu, lai varētu vest bagāžu. Ap šo laiku arī lietus bija rimies. Es iekāpu autobusā un ieņēmu brīvo vietu. Ārpus autobusa skanēja skaļa mūzika, pārsvarā kristīgās dziesmas un “high-life” mūzika, kas ir ļoti populāra Austrumos. Vīrs, kas runāja skaļrunī, plēsa jokus un stāstīja dažādus atgadījumus. Šķiet, ka viņam tas ļoti patika, un sabiedrības attieksmi viņš novērtēja pēc nemitīgiem spurdzieniem un pat histēriskiem smiekliem. Izskatās, ka viņa uzdevums bija izklaidēt cilvēkus autoostā. Pēc kādas pusotras stundas autobuss beidzot devās ceļā.
