Ēdienu mēdz atšķaidīt vai pareizāk “noskalot” ar ļoti aukstu ūdeni. Meitene pazuda tikpat ātri kā uzradusies. Vecākā māsa bija atnākusi viņai pakaļ.
Mazliet atpūties, es nolēmu aplūkot Lagosu arī no ārpuses. Stāvot mājas priekšā, varēju apskatīt visus garāmgājējus. Tas bija tikpat kā skatīties filmu, kurā garāmgājēji bija aktieri. Katrs ar savu īpatnējo iešanas veidu. Un ikviens šķita pozējam kamerām. Tāda ir tā Nigērija kopumā – visu veidu un izmēru cilvēki, katrs ar savu reliģisko pārliecību un dzīves izvēlēm.
Tur bija visi iespējamie ielu tirgotāji, kas, uz galvas nesdami paplātes un kastes, cits aiz cita pavīdēja man garām. Viņi piedāvāja diezgan plašu pakalpojumu klāstu: kurpju spodrinātāji, ceļojoši skroderi, bārddziņi, tukšo pudeļu vācēji, tualetes piederumu, rotaslietu, bulciņu un cepumu tirgotāji un citi. Katram no viņiem ir sava īpašā skaņa vai sauciens, ar ko pievērst cilvēku uzmanību. Kurpju spodrinātāji mēģināja atveidot skaņu, kas rodas, aizverot kastes. Pudeļu vācēji ar metāla stienīti viegli dauzījās pa pudeli vai vienkārši sauca: “Tukšas pudeles!” Auksta ūdens tirgoņi kliedza: “Tīrs ūdens!” un tā tālāk… Ja grib izmantot kādu no šiem pakalpojumiem vai ko iegādāties, tad jāatveido sīcoša skaņa “s-s-s-s…”. Un ikviens garāmejošais tirgotājs acumirklī apgriežas un dodas sīcēja virzienā. Vēl ir īpašs rituāls, kā palīdzēt sievietēm noņemt paplātes.
Ielas ir pārpildītas ar motocikliem. Tie ir kļuvuši par visierastāko taksometru veidu.
Ar “s-s-s-s” skaņas palīdzību vai ar skaļu “okada”, kā tos te dēvē, var veikli saorganizēt braucienu ar taksometru. Parasti par cenu gan ir jāvienojas pirms iesēšanās.
Es palūdzu brālim nogādāt mani līdz kādai interneta kafejnīcai. Tad nu viņš “s-s-s-s“ sasauca divas “okadas” un īsi vienojās par cenu. Braucot man bija jāsēž aiz šofera tādā pašā pozā. Agrāk sievietes bija spiestas uz motocikla sēdēt sāniski, jo sievietei bija nepieņemami publiski sēdēt ar izplestām kājām. Taču šī tradīcija, kā es uzzināju, tika aizliegta, jo šādi braukt bija ļoti nedroši. Interneta kafejnīca atradās desmit minūšu brauciena attālumā. Tā bija parasta kafejnīca, kas līdzinās jebkurai ar jauniešiem pārpildītai interneta kafejnīcai citur pasaulē.
Tuvojoties vakaram, lielākā daļa cilvēku bija atgriezušies mājās no sava darba un tā vien likās, ka visi bija iznākuši laukā, lai kopīgi skatītos dzīvo filmu. Cilvēki sēdēja uz trotuāra malas. Pie dažām mājām atradās soliņi, un cilveki bija ieņēmuši labākas sēdvietas. Ielu tirgotāji un ”okadas” jau bija devušies pie miera. Tos tagad aizvietoja ielu veikaliņi, kuros varēja nopirkt grauzdētu kukurūzu. bumbierus, pupiņas, kukurūzas pankūkas un dažādus dzērienus.
Mēs piegājām pie sievietes, kas pārdeva grauzdētu kukurūzu. Mēs izvēlējāmies kukurūzas vālīti, un viņa to mums pagatavoja. Šo grauzdēto kukurūzu ēd kopā ar kokosa riekstu un Āfrikas bumbieri (tas nepavisam nelīdzinās bumbierim, ko pazīst Eiropā).
Izskatījās, ka šī ir jaunekļu pulcēšanās vieta. Te viņi varēja pieēsties līdz ūkai un maksāt vēlāk. Citur stāvēja bariņš jaunu vīriešu, kas likās iegrimuši karstās debatēs par politiku, futbolu un citām globālām lietām. Tā vien likās, ka tūlīt izcelsies kautiņš, bet tā ir daļa no karstās diskusijas. Tā nu ir reize, kad var parādīt, cik zinošs un pēdējos jaunumus pārzinošs tu patiesībā esi. Un viss vakars tika pavadīts šādā veidā…
4.daļa
Pēc pāris Lagosā pavadītām dienām es nolēmu, ka ir laiks doties tālāk uz austrumiem. Austrumi ir vieta, kur esmu dzimis un audzis, tāpēc varu saukt par mājām. Tā ir vieta, kur dzīvo mani vecāki un brāļi.
Dienā, kad nolēmu doties ceļā, pamatīgi lija lietus. Jau iepriekšējā dienā biju sakravājis savas somas un izņēmis laukā no Latvijas līdzpaņemto džemperi. Visticamāk, tas šeit man vairs nebūs vajadzīgs. Izejot ārā, no lietus paslēpāmies zem brezenta nojumes pie veikala. Kaut arī veikals vēl nebija atvērts, tā īpašnieks iznāca ārā novēlēt man un manam brālim drošu ceļojumu. Kādu laiku mēs gaidījām taksometru, bet, šķiet, neviens nebija gatavs mūs vest. Tie daži, kuri brauca garām un kuriem mēs uzsaucām, neapstājās. Laikam jau devās savās gaitās vai uz izsaukumu. Pēc kāda laika mans brālis izlēma, ka pareizāk būtu paņemt “okadu” līdz taksometra parkam. Viņš brauca, vienā rokā turot lietussargu, lai paglābtos no spēcīgā lietus, bet ar otru roku pieturoties, lai noturētu līdzsvaru uz aizmugurējā sēdekļa. Motociklists ar lielu ātrumu aizbrauca. Pēc kāda laika brālis atgriezās ar taksometru. Veikala īpašnieks, kas īsināja man laiku ar saviem stāstiem par dzīvi Lagosā, palīdzēja man ielikt somas bagāžniekā. No vienas puses, man tas bija liels pagodinājums, bet, no otras puses, tas viņam bija veids, kā apliecināt savu viesmīlību.
(Turpmāk – vēl)
