Pūtēju orķestra skanējums – tie nav tikai skaisti akordi un sinhronas notis. Tā ir tradīcija, kaislība un nemitīgs darbs, kas gadu desmitiem vieno paaudzes un piešķir īpašu identitāti vietai un cilvēkiem. Alūksnē šo mūzikas spēku iemieso Alūksnes Bērnu un jauniešu centra pūtēju orķestris – kolektīvs ar bagātu vēsturi un spēcīgu muzikālo balstu. Šī stāsta vadītājs jau vairāk nekā trīsdesmit gadus ir Sandors Līviņš – diriģents, kurš ar sirdi un dvēseli kalpo mūzikai un savam kolektīvam. Viņa darbs saņem īpašu apliecinājumu – S. Līviņš ir viens no virsdiriģentiem 13. Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku pūtēju orķestru koncertā, kurā mūzika atdzimst pēc desmit gadu pārtraukuma. Tas ir stāsts ne tikai par skaņu, bet arī par cilvēkiem, kas to rada.
Svētku virsdiriģents un horeogrāfe
Kurš Alūksnes novada iedzīvotājs gan nav dzirdējis Alūksnes Bērnu un jauniešu centra pūtēju orķestra skanējumu? Kolektīvs vairāk nekā 70 gadus skan tuvākās un tālākās apkaimēs, priecējot klausītājus. Orķestra dibinātājs ir Rihards Ādamsons. No 1951. gada decembra R. Ādamsons vadīja Alūksnes kultūras nama pūtēju orķestri, ar kuru 1967. gadā pirmais Alūksnes rajonā ieguva Tautas kolektīva pūtēju orķestra “Alūksne” nosaukumu. Savukārt skolēnu pūtēju orķestri R. Ādamsons dibināja pie Alūksnes 1. vidusskolas 1953. gadā. Šī orķestra vadītāja zizli diriģents nodeva Sandoram Līviņam 1986./1987. gadā. Kā šodien atzīst S. Līviņš, sākums nav bijis vienkāršs, jo bija jāpierod pie kolektīva vadīšanas amata. Alūksnes novads var lepoties ar to, ka 13. Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos orķestru virsdiriģenta godā būs Alūksnes pūtēju orķestra diriģents Sandors Līviņš, savukārt defilē programmas vadītāja Ilze Līviņa ir pūtēju orķestru koncerta “Tā radās skaņa…” koncepcijas autore un horeogrāfe.
Ne pirmo reizi virsdiriģenta godā
Pūtēju orķestru kopmuzicēšana Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos pēc desmit gadu pārtraukuma ir kā jauns sākums, atdzimšana un apsolījums muzicēšanas tradīciju tālāknodošanai. Koncerts tapis kā muzikāls stāsts par skaņas dzimšanu, mākslas rašanās brīnumu, par bērna izaugšanu par atbildīgu, radošu un aktīvu pilsoni. Koncerta repertuārā iekļautas latviešu tautasdziesmu apdares, pasaules un latviešu klasiskās mūzikas pārlikumi pūtēju orķestrim un mūsdienu latviešu komponistu skaņdarbi. Tie izskanēs gan koporķestra, gan orķestru grupu izpildījumā, jo skaņdarbus skolēni apgūst dažādu grūtības pakāpju grupās – A un A1 grupā, B grupā, C grupā. “Ne pirmo reizi būšu virsdiriģenta godā, tāpēc zinu, kam jābūt gatavam. Šogad koncerts ir Ķīpsalas hallē. Es diriģēju visu grupu orķestrus. Priecājos, ka dalībnieki ir gatavojušies –
zināms līmenis orķestriem ir sasniegts,” stāsta S. Līviņš.
Dalība svētkos jau 22 reizes
Būt orķestra diriģentam nozīmē būt gan māksliniekam, gan līderim – cilvēkam, kurš ne tikai redz un dzird mūziku citādi, bet arī spēj šo redzējumu nodot citiem. Diriģents ir tas, kurš vieno dažādas individualitātes vienā elpā, saskaņo katru instrumentu, katru frāzi un klusumu, lai dzimtu vienots skanējums. Tā nav tikai tehniska vadīšana – tā ir spēja iedvesmot, uzticēties, radīt atmosfēru, kurā mūzika dzīvo un elpo. S. Līviņš savas muzikālās gaitas klarnetes spēlē uzsāka 1960. gadu beigās. “Mūzika – tā ir mana dzīve, mana ikdiena. 22 dziesmu un deju svētki, kuros esmu piedalījies, atstājuši skaistas atmiņas. Orķestra diriģents – tas nav tikai pedagogs, bet arī komandas kapteinis, reizumis psihologs,” stāsta dziesmu un deju svētku virsdiriģents.
Pirmā skate kā pārbaudījums
Būt diriģentam nozīmē ne tikai pārvaldīt partitūru, bet saprast cilvēkus – just kolektīva elpu, spēku un nogurumu. Un visam pāri – tas nozīmē kalpot mūzikai. Bet kāds tad bija sākums 1987. gadā? “Diriģents Rihards Ādamsons man teica, lai esmu viņa darba turpinātājs, un es piekritu. Sākums nebija vienkāršs. Ļoti labi atceros pirmo skati – uztraukušies bija ne tikai bērni, bet arī es pats. Tas jau ir loģiski. Bija svarīgi skaņdarbu iesākt un nospēlēt līdz galam. Atceros, orķestra dalībnieks aiz uztraukuma sāka spēlēt viens pats, kad pacēlu rokas, bet vēl nebiju sācis diriģēt. Protams, pēc tam viss bija kārtībā, mums nebija slikti rezultāti. Ar katru gadu kļuvu drošāks – bērni pierada pie manis, es pie viņiem. Vairojās pieredze, meistarība,” pirmo posmu atceras diriģents.
Mainījušies ir vecāki
Muzicēšanas brīnums top garā mēģinājuma procesā. Balva par pacietīgo un mūzikai uzticīgo kalpošanu – aplausi koncertos, pašu prieks par paveikto, koncertceļojumi, dalība Latvijas Skolu jaunatnes un vispārīgajos dziesmu un deju svētkos. “Manī ir augsta pienākuma apziņa, viss jāizdara līmenī. Esmu pateicīgs orķestrantiem par uzticēšanos, ieguldīto darbu un mīlestību pret mūziku. Man patīk vadīt kolektīvu – visi esam uz viena viļņa!” atzīst diriģents. Vadot orķestri daudzu gadu garumā, S. Līviņš secina, ka bērni nav mainījušies, mainījies ir repertuārs un sarežģītības pakāpe. Mainījušies ir vecāki. Ar bērniem visu var sarunāt, bet bieži vien vecāki uzskata, ka viņi ir gudrāki par skolotājiem,” secina diriģents.
Turpinājums muzicēšanā
Šie gadi orķestrī pagājuši ar ļoti skaistām atmiņām, bijuši daudzi jauki mirkļi, dažādi panākumi. “Man prieks, ka jaunieši turpina spēlēt orķestros ārpus Alūksnes – mācās vai strādā Rīgā, bet ir citu orķestru dalībnieki. Tas nozīmē, ka šeit iegūtā pieredze atstājusi uzticību savam instrumentam un gribas to turpināt. Tad man ir sajūta, ka mans darbs nav bijis veltīgs. Lai skaisti skan!” saka S. Līviņš.
