AFS Latvijas Starpkultūru apmaiņas programma aicina pieteikties ģimenes viesskolēnu uzņemšanai. Jau šī gada augustā Latvijā ieradīsies 30 vidusskolēni no dažādām pasaules valstīm un programmas laikā mācīsies Latvijas skolās. Par viesģimeni var kļūt ikviena Latvijas ģimene, kurai ir iespēja nodrošināt skolēnam gultasvietu, ēdināšanu un ir vēlme pieņemt viņu kā savējo. Vismaz vienam no pieaugušajiem ģimenē jābūt gan vismaz 25 gadus vecam. Angļu valodas zināšanas nav obligātas – svarīgākā ir atvērtība, sapratne un vēlme dalīties savā ikdienā.
Līdz šim AFS viesģimenes uzņēmušas viesskolēnus visdažādākajās Latvijas vietās – gan nelielos ciemos netālu no valsts robežas, gan Rīgas centrā, kā arī reģionālajos centros. Iedvesmojošs piemērs ir Prinduļu ģimene Alūksnes novadā. Viņi savās mājās Māriņkalnā jau uzņēmuši četrus viesbērnus – no Itālijas, Honkongas, Taizemes un Čehijas. “Par iespēju uzņemt savās mājās apmaiņas skolēnu zinājām jau iepriekš – Alūksnē bija ģimenes, kas to darīja. Tajā laikā gan programmā vēl neiesaistījāmies, jo paši audzinājām daudz un mazus bērnus. Tomēr jau toreiz šī ideja šķita ļoti laba, un, ja vien rastos piemērots brīdis, zinājām – noteikti izmantosim šo iespēju,” ar savu pieredzes stāstu dalās Arita Prindule.
No svešinieka līdz ģimenes loceklim
Prinduļu ģimene nopietnāk par dalību AFS skolēnu apmaiņas programmā sāka domāt tieši jaunākā dēla dēļ. Viņš bija pieradis augt lielā ģimenē, taču, vecākajiem bērniem uzsākot patstāvīgu dzīvi, mājās bija palicis vienīgais. “Viņam ikdienā ļoti pietrūka vēl kāda jaunieša sabiedrības. Uzņemot viesbērnus, mūsu dēlam bija iespēja izdzīvot dažādas lomas
– sākotnēji viņš bija “kaitinošais mazais brālis”, tad jau vienaudzis, bet tagad – vecākais brālis. Šis mainīgais statuss katrā konkrētajā gadījumā lielā mērā noteica to, kā veidojās bērnu savstarpējās attiecības,” stāsta A. Prindule. Sākotnēji Prinduļu ģimene sazinājās ar AFS, lai vienkārši uzzinātu vairāk par iespējām uzņemt viesbērnu savās mājās. Taču notikumi attīstījās negaidīti strauji – jau tajā pašā gadā augustā ģimenē ieradās pirmais viesskolēns, meitene no Honkongas.
“Pirms atzīt mūsu ģimeni par piemērotu viesģimenes statusam, mūs apmeklēja apmaiņas programmas pārstāve, kura iepazinās ar mums, izvērtēja dzīves apstākļus un izskaidroja, kā viss notiek. Pirmajā iepazīšanās vizītē saņēmām vairākus ieteikumus, ko centāmies ievērot un kas tiešām bija noderīgi. Piemēram, mums ieteica kā pirmo viesbērnu uzņemt jaunieti no Āzijas, jo šo zemju jaunieši parasti ir mierīgāki, apzinīgāki, paklausīgāki un mazāk izjūt vajadzību pēc aktīvas sabiedriskās dzīves, jo mazpilsētā šīs iespējas ir stipri ierobežotas,” stāsta A. Prindule. Viesbērna uzņemšana nozīmē, ka uz kādu laiku ģimenē ienāk vēl viens bērns – viņš kļūst par daļu no ikdienas, un rūpes par viņu ir tādas pašas kā par savējiem. “Svarīgi saprast – šī programma nav sprints, bet maratons. Desmit mēnešus nevarēsi izlikties par to, kas neesi, – ir jādzīvo tā, kā dzīvojam ikdienā, un bērnam jārāda mūsu īstā, nevis “uzlabotā” versija. Tas nav ciemiņš uz pāris dienām, bet cilvēks, kurš ienāk ģimenē uz ilgāku laiku. Nevajag censties radīt ideālās ģimenes tēlu. Pārcentība rada nogurumu un spriedzi, kas, neizbēgami, novedīs pie konfliktiem,” iesaka A. Prindule.
Veiksmīgas sadarbības noslēpumi
Ierodoties apmaiņas programmā, jaunietis ne tikai dzīvo kopā ar viesģimeni, bet arī mācās vietējā skolā, apmeklē interešu izglītības nodarbības. Visi Prinduļu ģimenes viesbērni mācījās E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā. Ikdienas saziņa pārsvarā notiek angļu valodā, taču viesbērni cenšas apgūt arī latviešu valodu – vismaz pamatus lasīšanā un rakstīšanā. “Skolā vietējo jauniešu attieksme pārsvarā ir pozitīva vai neitrāla, tomēr reizēm gadās arī nepatīkamas situācijas. Arī mums tāda situācija gadījās – dažas klasesbiedrenes aizskāra un pazemoja mūsu Honkongas meiteni, taču, pateicoties skolas atsaucībai un ieinteresētībai, situācija veiksmīgi tika atrisināta, gan pārrunājot situāciju, gan nomainot klasi. Jāsaprot, ka, kļūstot par viesbērna uzņemošajiem vecākiem, jābūt gataviem bērnu aizstāvēt un atbalstīt viņu, ja tas nepieciešams,” dalās A. Prindule.
Visas līdzšinējās pieredzes viņu ģimenei bijušas pozitīvas, neskatoties uz to, ka viesbērni ir bijuši dažādi, cik dažādi vien var būt, un tieši tik dažādas, bet foršas izveidojušās attiecības. “Tomēr jāapzinās, ka tā ir sava veida laimes spēle – izveidosies vai neizveidosies veiksmīgas savstarpējās attiecības. Mums visas reizes paveicās izveidot labas attiecības, taču tā varēja arī nebūt, var neizveidoties kontakts, un arī tas ir normāli. Brīžiem apbrīnoju viesbērnu vecāku drosmi – tā ir milzīga uzticēšanās, uzticēt savu bērnu uz gandrīz veselu gadu svešai ģimenei. To atceroties, ir vieglāk būt pacietīgai situācijās, kur uz savu bērnu jau būtu sadusmojusies,” saka A. Prindule.
Paradumu atšķirības
Protams, bija arī savi izaicinājumi un pārpratumi. Piemē-
ram, bija jāpierod, ka jaunieši no Āzijas reti pauž savu viedokli, jo.viņi ir pieraduši pie pieaugušo autoritātes un cenšas paklausīt, nevis izteikt savas vēlmes. “Nācās viņus iedrošināt paust savas vēlmes. Tāpat arī Taizemes puisis vienmēr gāja soli aiz mums – tas ir cieņas žests viņu kultūrā. Sākumā tas šķita neierasti, bet ar laiku pieradām un sapratām – tā vienkārši ir pieņemts viņu sabiedrībā. Meitene no Honkongas nesaprata, kāpēc uz baznīcas ir “chicken” (gailis) un kāpēc Alūksnes veikalos un sabiedriskajās vietās cilvēki tik nevērīgi pret apkārtējiem un tik ļoti grūsta viens otru. Apmaiņas gadā Alūksnē viņa esot grūstīta vairāk, nekā sešpadsmit gadus dzīvojot Honkongā. Piemēram, viesbērniem bija grūti saprast, ka nākamais autobuss Māriņkalna pieturā nepienāks ik pēc četrām minūtēm, bet – tikai pēc diennakts. Itāļu bērns atzina, ka sabiedriskais transports Latvijā ir tracinošs, taču, atšķirībā no Itālijas, vienmēr atnāk paredzētajā laikā. Šķiet, ka vislīdzīgākā mentalitāte mums bija ar čehu meiteni. Viņa iemācījās brīvi runāt latviski un pat sekmīgi nokārtoja latviešu valodas eksāmenu A2 līmenī,” stāsta A. Prindule.
Tradīcijas kā piedzīvojums
Tieši uzņemot viesbērnus, pamanījuši, ka ārzemju jauniešus Latvijā pārsteidz tas, ka mums tradīcijas joprojām dzīvo – ne tikai grāmatās vai muzejā, bet ikdienā. “Viņi brīnās, ka mēs patiešām krāsojam Lieldienu olas un ar tām kaujamies, ka Jāņos pinam vaiņagus, spraužam pīlādža zaru virs durvīm, ka Ziemassvētkos pa īstam nesam mājās eglīti un rotājam to – ne jau ciemiņu dēļ, bet tāpēc, ka tā vienkārši darām. Reizēm smejamies, ka mēs viņiem esam kā relikti, jo viņi nāk no daudz urbanizētākas vides, kur šādas lietas jau sen zudušas,” smejoties saka A. Prindule. Vēl programmas laikā ir jārēķinās, ka mājās būs daudz dažādu zemju ciemiņu, daudz dažādu kultūru, jo apmaiņas skolēniem patīk viesoties citam pie cita. Un arī tā ir jauka un vērtīga pieredzes daļa.
Runājot par ēšanas paradumiem, – tie bijuši tik dažādi, cik paši jaunieši. “Protams, pirms ierašanās vienmēr noskaidrojam iespējamās alerģijas un ierobežojumus, bet arī tas nepasargā no pārsteigumiem. Piemēram, čehu meitene, vien ierodoties pie mums, pateica, ka būs veģetāriete. Tas mums bija izaicinājums, bet pielāgojāmies. Ir produkti, ko jaunieši nesaprata, piemēram, Āzijas jauniešiem negaršoja saldskābmaize, kvass, kūpinājumi, sālījumi, arī ezera zivs, viņuprāt, negaršo pēc zivīm. Toties čehu meitenei, tieši pretēji, ļoti iegaršojās kvass, siļķes un šprotes. Labi, ka viņi vismaz pagaršo, mēģina – svarīgākais ir piedāvāt. Piemēram, jaunietis no Itālijas sākumā brokastīs kapučīno mērcēja vien cepumu, bet pēc pusgada kopā ar mums ēda auzu pārslu putru. Itālis gan virtuvē ļoti daudz rosījās pats – pats sev taisīja vakariņas. Ne viss mūsu garšas kārpiņām patika, tomēr no itāļa iemācījāmies vairāk ēst dārzeņus dažādas kombinācijās,” stāsta A. Prindule.
Četri viesbērni pasaulē
Prinduļu ģimenei joprojām ir kontakti un jaukas attiecības ar visiem viesbērniem. “Jauniete no Honkongas atbrauca pie mums ciemos kopā ar mammu, ciemošanos plāno arī jaunietis no Taizemes. Vairākkārt bijuši ciemos arī viesi no Čehijas, un arī mēs paši esam devušies ciemos uz Čehiju. Esam aicināti gan uz Taizemi, gan Honkongu, bet pagaidām vēl neesam saņēmušies doties tik tālā ceļā. Esam saņēmuši ielūgumu uz Itāliju, ko, domājam, ka drīzumā izmantosim,” saka viesmamma.
Prinduļi ir vienīgā ģimene Alūksnes novadā, kas šobrīd uzņem programmā viesbērnus, bet Latvijā kopumā tādas ir 30. “Vai uzņemsim vēl? Nezinu. Mūsu mazākais bērns šogad beidz skolu, un pagaidām neesam gatavi atkal kļūt par “skolēna vecākiem”. Iespējams – vēlāk. Uzņemot savā ģimenē viesbērnu, ir svarīgi saprast vienu: bērns nav ne problēma, ne tās atrisinājums. To vienmēr saku, runājot par jebkura bērna, gan bioloģiska, gan viesbērna ienākšanu ģimenē, ja pašam mājās, galvā, attiecībās ir haoss vai spriedze, bērns neko neatrisinās – būs visas tās pašas problēmas un vēl bērns. Domāt par bērnu var tad, ja paša dzīvē ir stabilitāte,” iesaka A. Prindule.
Plašāks pasaules skatījums
Ko šī pieredze devusi? “Plašāku skatījumu uz pasauli un četrus bērnus pasaulē. Līdz ar to, protams, nāk arī satraukumi – piemēram, kad Taizemē bija zemestrīce, biju norūpējusies par savu jaunieti. Šie bērni kļūst par daļu no mūsu ģimenes. Laiks, ko pavadījām kopā, nav izdzēšams. Tajā mirklī, kad pēc kāda laika bijušais viesbērns tev saka, ka gads Latvijā ir bijis labākais laiks viņu dzīvē, saproti, ka esam spējuši dot viņiem ne tikai drošas mājas, bet arī siltumu, pieņemšanu un atmiņas, ko viņi paņems līdzi uz visu dzīvi. Tas ir nenovērtējami – redzēt, ka mūsu ģimene ir kļuvusi par daļu no viņu pasaules, tieši tāpat kā viņi – no mūsējās. Un, rādot viesbērniem Latviju, mēs paši to ieraugām atkal un atkal no jauna un kļūstam lepnāki par savu zemi, tās dabu, tradīcijām, vēsturi,” atzīst A. Prindule.
AFS Latvija aicina pieteikties viesmīlīgās ģimenes visā Latvijā!
Pieteikuma anketa – https://afs.lv/host-family-info/ Palīdziet ārvalstu skolēnam piepildīt sapņus un iepazīt pasauli!
