Skolēns, kurš kļuva par skolotāju

Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas (tolaik – Alūksnes 1. vidusskola) 1988. gada absolvents Harijs Stradiņš ir gan bijušais skolēns, gan darbmācības skolotājs šajā pašā skolā. Tagad – dabiska koka apstrādes meistars. Harijs ar pateicību runā par darbmācības skolotāju Lucijanu Toku, kurš ne vien mācījis prasmes, bet arī bijis iedvesmas avots un ceļa rādītājs skolotāja profesijā. Svarīga loma viņa dzīvē bijusi arī tēvam – Gunāram Stradiņam, kurš bijis gan sporta skolotājs, gan skolas direktors (no 1988. līdz 2006. gadam), gan piemērs dzīves vērtību skalā. To pārmantojis arī Harijs, kurš skolotāja darbā ar audzēkņiem dalījās ne vien tehniskās zināšanās, bet arī vērtībās – par ētiku, sirsnību un cilvēka attieksmi pret dzīvi. Tagad, gaidot skolas 115 gadu jubileju, viņš ar pateicību atskatās uz skolas gadiem, novērtē kolēģus un sūta sveicienus bijušajiem audzēkņiem. Skolas jubileja Harijam ir kā atgriešanās vietā, kur no nemierīga puiša izauga skolotājs – domājošs, jūtīgs un cilvēkus vienojošs.

Dzeja pagrabā

Skolā esot gājis visādi – Harijs bijis “pancīgs” jaunietis ar cukurā stīvinātiem matiem. “Klases audzinātāja man bija Rūta Bērziņa, kura pasniedza ķīmiju. Es gan šajā priekšmetā nebiju teicamnieks,” viņš atceras. Piedzīvoti dažādu interešu uzplaiksnījumi. “Man bija dzejas rakstīšanas laiks, kas norisinājās manā mājas pagrabā. Kopējās pagraba noskaņas – mūzika un Aleksandrs Čaks,” par radošo gaisotni stāsta Harijs. Toreiz tētis Gunārs Stradiņš bija sporta skolotājs un sarunāja ar Lucijanu Toku, ka viņu, tādu, kurš nedaudz jāsavalda pēc stundām, kopā ar Ginti Brikmani un Viesturu Ozolu, varētu apmācīt virpošanā un iemācīt citas kokapstrādes gudrības. “Tas bija 11. klasē. Lucijans Toks bija mans darba skolotājs. Pēc gadiem abi kopā strādājām ģimnāzijā. Viņš man parādīja, kā vispār jāuzvedas klases priekšā, kā veidot sagataves darbmācības stundām un daudz ko citu. Var teikt, mani darba mūžā ievadīja darbmācības skolotājs Lucijans Toks,” stāsta Harijs.

Bez intrigām un dusmām

Karjeras pirmsākumos Harijs vienu gadu skolā strādājis par šoferi – braucis ar moskviču. Tad parādījās iespēja studēt Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē un iegūt mājturības skolotāja amatu. “Vienas dienas laikā izlēmu un sāku mācīties neklātienē. Paralēli mācībām sāku strādāt par darbmācības skolotāju – no 1993. līdz pat 2006. gadam,” viņš stāsta un piebilst, ka kopā ar tēti esot bijis viegli kopā strādāt. “Tēva kabinets bija netālu no mana – viņš ļoti labi dzirdēja, kā mani skolēni uzvedās. Kā direktors tētis bija labs, izpalīdzīgs un miermīlīgs, arī tagad dzirdu pozitīvas atsauksmes. No viņa puses nekad nejutu intrigu vērpšanu, aprunāšanu vai dusmas uz kādu. Tētis bija ļoti praktisks – viņam bija svarīgi pašam redzēt procesu, uzņemties atbildību. Gunārs Stradiņš iemieso sirsnību, empātiju, sportu, atbildību,” savu tēti raksturo Harijs. G. Stradiņam darbā bija svarīga kārtība – skola bija viņa sirdsdarbs. “Viņa vadībā notika arī internāta un ģimnāzijas piebūves celtniecība. Viņš bija klātesošs. Atceros, ka tētis teica, ka grib būt politiski neitrāls, ka grib draudzēties ar visām partijām. Un visās partijās viņam arī bija labvēļi,” stāsta bijušais skolotājs.

“Stradiņš slēpju zābakos”

Tas, ka Harijs bija direktora dēls, viņam raizes nesagādāja. “Neesmu saticis tā laika pedagogus, kuri teiktu, ka biju “direktora dēliņš”. Nebija tāda iemesla. Nebija nekādas atšķirīgas attieksmes. Es teiktu – tētis man bija priekšnieks no agras bērnības. Mācījos sporta klasē, tēvs bija klases audzinātājs no 4. līdz 8. klasei. Viņš ilgus gadus strādāja par sporta skolotāju kopā ar Jāni Ķerzumu un Bruno Voilaku. Atceros, kad bija slēpošana Dores kalnā, skolēniem bija tāds teiciens: “Jauki dzīvot zemē manā, kas vēl otru tādu dos. Pāri kalnam pretī panāk Stradiņš slēpju zābakos”,” atceras Harijs.

Sagādā pārsteigumu audzēkņiem

Strādājot skolā, bija lieliski kolēģi – Ligita Krieva, Dace Bībere, Iveta Mikijanska, Ida Zelča, Lucijans Toks. “Man nebija “nedraugu” kolektīvā. Biju tāds, kurš bieži neparādās skolotāju istabā. Man bija savas nodarbes, starpbrīžos sagatavojos nākamajai stundai. Man bija arī audzināmā klase vecumā no 5. līdz 9. klasei. Paldies par tādu iespēju, tas bija jauks periods! Nododu sveicienus savai audzināmajai klasei! Varbūt ar kādu tikšos skolas jubilejā,” viņš saka.

Harijam daudzus gadus aploksnītē glabājas vizītkartes, kuras, 9. klasi beidzot, viņš lūdza saviem audzēkņiem uzrakstīt. “Katrs uzzīmēja savu vizītkarti ar profesiju, aprakstu. Tāda bija mūsu pēdējā darbmācības stunda. Pagājušajā gadā Ziemassvētkos tās nofotografēju un viņiem aizsūtīju. Bija jauki saņemt bijušo skolēnu atsauksmes,” par pārsteigumu bijušajiem audzēkņiem stāsta Harijs. Skolas jubileju viņš gaida ar labām sajūtām, jo tas noteikti būs skaists satikšanās pasākums. “Labprāt satikšu skolas biedrus – mēs uzturam kontaktus, apaļās jubilejās mēdzam sanākt kopā, noorganizējām arī 30 gadu salidojumu. Tie vienmēr ir jauki tikšanās mirkļi,” viņš stāsta.

Lielāku priecīguma procentu

Ļoti siltā atmiņā Harijam ir arī skolotāja Daina Dubre – Dobre, kura bija skolas direktore no 2006. gada. “Man patika, kā viņa vadīja skolu. Šī brīža direktorei Uvai Grencionei – Lapsenietei vēlu izdošanos un prieku ikdienas solī –
lai ir iejūtīga un sirsnīga pret visiem. Skolas darbiniekiem vēlu patiesu smaidu un priekpilnuma klātbūtni!” teic Harijs. “Novēlu to pašu, ko sev un citiem – nesajukt kolektīvisma neprātā. Tas nozīmē – sajust iekšējo personīgo, atšķirti no kolektīvā lielā vienojošā. Saprast, vai ir iekšējais personiskais sabalansēts un vesels, izzinošs, ne tikai tāds, kurš turpina skandēt tikai vienu patiesību. Ja kolektīvs sastāv no domājošām, izzinātgribošām personībām, tas ir liels spēks. Novēlu katram skolotājam saprast, kas viņš ir, kāda ir viņa domāšana, cik priecīgs viņš ir ikdienā. Novēlu pēc iespējas lielāku priecīguma procentu. Priecāties par to, ka mēs esam. Nevis, kādi esam,” viņš novēl.

Grūti vērtēt skolēnus

Arī tagad Harijs varot sevi iedomāties skolotāja profesijā. “Visticamāk, ja man nebūtu pašreizējās nodarbošanās ar koku, tad noteikti strādātu par darbmācības skolotāju. Protams, viss ir mainījies, tagad vairāk ir dizains un tehnoloģijas, vairāk teorijas nekā “manā laikā”. Ir citi standarti izglītībā,” viņš spriež. Vai viegli būt skolotājam, atkarīgs no apstākļiem – kāda ir vide, kolektīvs, noskaņojums. “Man tas nebija diez ko vienkārši, jo ļoti gatavojos stundām, man bija svarīgi, lai darba kabinetā ir māju sajūta. Dekorēju sienas – man bija būtiski, lai es un skolēni jūtas komfortabli. Mūsdienās skolas pārsvarā ir diezgan “plakniskas”, neinteresantas, trūkst mājīguma,” saka Harijs.

Viens no lielākajiem izaicinājumiem skolotāja profesijā bijusi vērtēšanas sistēma. “Grūti vērtēt visus vienādi. Bieži vien labāk novērtēju bērnus vienkārši par centību, nevis rezultātu. Vienas no labākajām atmiņām, strādājot par skolotāju, ir kopā ar skolēniem veidot mājturības darbu izstādes,” viņš atceras.

Vērtējot mūsdienu jauniešus, Harijs atzīst – viņi ir tādi paši kā vecāki, skolotāji un sabiedrība kopumā. “Būtiskākās iezīmes – nedroši vai pārdroši, kritiski nedomājoši, apjukuši izvēļu priekšā. Mēs nevaram zināt, kādas prasmes un iemaņas no jauniešiem prasīs rīt. Skaidrs ir viens – dators nebūs Dievs. Sabiedrība kopumā ir nobijusies un sabaidīta. Personības ir ļoti atšķirīgas, nevaru spriest par visiem – galvenais, pieņemt pareizos lēmumus un uzņemties atbildību par tiem,” novēl Harijs Stradiņš un aicina absolventus uz tikšanos augustā – skolā.