Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 35. gadadienā, 4. maijā Rīgas pilī, gaujieniete, ilggadējā pastniece Sandra Lārmane saņems Atzinības krusta trešās pakāpes (bronzas) goda zīmi. Darbam pastā viņa veltījusi 40 gadus. Viņa ir darītāja – vienkārša, sirsnīga un cilvēcīga. Dodoties pie cilvēkiem, ikkatrā mājā ierodas kā līdzcilvēks, kurš rūpējas un uzklausa. Tieši cilvēcība, siltums un patiesums ir tas, kas gadu gaitā ļāvis pastniecei kļūt par uzticamu un gaidītu ciemiņu daudzās mājās. Katru rītu no Zvārtavas viņa mēro ceļu uz Api, tad dodas pie klientiem Apes pagastā, Virešos, Vidagā, Gaujienā, bet maršrutu noslēdz savās mājās Zvārtavā. S. Lārmanei ir kāda interesanta aizraušanās – ja ceļa malā redz nokritušu kalpaku jeb dekoratīvo disku uzliku, piestāj, paceļ un ved uz mājām. Tā garāžas ārsienu rotā bagātīga kolekcija un atgādina par pastnieces darba ikdienā nobrauktajiem kilometru tūkstošiem.
Sandra Lārmane spilgti atceras brīdi, kad uzzināja, ka saņems augsto apbalvojumu. “Tā bija ceturtdiena, vakarā pēc darba laiku pavadīju pie datora, līdz mani apsveica ar augstā apbalvojuma saņemšanu. To neuztvēru nopietni, domāju, ka kāds mani izjoko, – tomēr aprīlis un varbūt kādam joki prātā. Saucu vīru un rādīju, kā mani izjoko, un par to vien pasmējāmies. Otrā dienā jau no paša rīta apsveikšana turpinājās, arī darbā par mani priecājās, bet es joprojām neticēju. Jāteic gan, ka otrā dienā šaubas mazliet mazinājās un ziņa sāka šķist reāla. Pa īstam, bet kas un kāpēc? Devos šķirot vēstules, ko piegādāt cilvēkiem, un to vidū bija arī man adresēta vēstule no Valsts kancelejas. Vēru vaļā – aicinājums piedalīties apbalvošanas pasākumā 4. maijā. Sapratu, ka tas vairs nav joks – tas ir nopietni. Vēl pārbaudīju, vai nav kļūda, bet nē – sakrīt mājas vārds un novads, viss pareizi, vēstule ir man. Man pienākas apbalvojums… uz mirkli paliku bez valodas, sāka birt asaras, ko nespēju apvaldīt. Prieks mijās ar pārsteigumu,” pirmajās sajūtās dalās Sandra.
Grāmatas vērti stāsti
Vaicāta, kādēļ pirms 40 gadiem kā savu darba vietu izvēlējusies pastu, Sandra smej, ka darbs atrada viņu, nevis viņa darbu – strādāt pastā viņu aicināja toreizējā Gaujienas pasta priekšniece. Iespējams, viss noticis likumsakarīgi, jo no bērnības viņa atceras kādu zīmīgu ainu. “Gaujienā manā bērnībā pastu vadāja sirma pastniece ar zirgu. Zinājām, cikos apmēram viņa ar zirgu izbrauks no pasta, abas ar māsu novaktējām, lēcām ratos un braucām uz māju pusi,” atminas S. Lārmane, kura 1984. gadā pati kļuva par pastnieci un šim darba veltījusi 40 darba gadus.
40 gadi ir bijuši ļoti interesanti un piedzīvotās situācijas būtu tā vērtas, lai aprakstītu grāmatā. Sandra nožēlo, ka tolaik notikumus nav pierakstījusi, tagad tos pārlasīt būtu ļoti interesanti. “40 gadu laikā daudz kas ir mainījies. Tagad daudzas mājas ir tukšas, bet kādreiz pastniekam bija jāpiestāj teju pie katras, lai pasta kastē ieliktu vēstuli vai laikrakstu. Katram cilvēkam bija savs stāsts, sava pastnieka sagaidīšana. Piemēram, kāda sirmgalve nedzēra zāles, kamēr nebiju ieradusies. Cilvēcīgas un sirsnīgas attiecības. Nevar novilkt robežu – te es esmu pastniece jebšu kādas iestādes darbiniece un te draugs, uzticības persona, sarunu biedrs. Esmu viss. Citkārt man saka, ka esmu kā gaisma. Līdzko ienāku telpā, kļūst gaišāk un priecīgāk. Daru savu darbu un neuzskatu sevi par varoni,” saka Sandra.
Nereti vienīgais viesis
Pastnieka darbā ir daudz pozitīva, bet ir sava garoziņa. Piemēram, ceļā jādodas neatkarīgi no tā, kādi laikapstākļi ārā un kāds ceļu stāvoklis – putenis vai apledojums, vēstules, laikraksti un žurnāli vai pensijas jāpiegādā tik un tā. Pozitīvais – iespēja satikt cilvēkus, kuri ļoti priecājas par pastnieka viesošanos, jo nereti viņa ir vienīgais viesis šais mājās. “Tā ir arī liela atbildība. Ja cilvēks pensijas dienā durvis neatver, es satraucos. Zvanu, ja arī zvanam neatbild, satraucos vēl vairāk. Ja nu noticis kaut kas slikts? Reizēm seniors vienkārši aizdevies uz pilsētu un viss ir kārtībā, bet ir bijis gadījums, kad seniore piedzīvojusi insultu, bet viņas mājās divas dienas neviens nav iegriezies un nav saņemta vajadzīgā palīdzība,” pieredzes stāstos dalās Sandra.
Pastniece neslēpj, ka ir bijuši brīži, kad sirdsdarbam gribējies atmest ar roku. Tie bijuši tad, kad pastu skārušas reformas. Iepazīt jaunu teritoriju, jaunas mājas un cilvēkus nav viegli. Tomēr kolēģi vienmēr bijuši pretimnākoši, atsaucīgi un palīdzējuši, lai sākt strādāt jaunās vietās būtu vieglāk. Ja kādreiz S. Lārmanes pārziņā bija vien daļa Gaujienas pagasta, jo vienlaikus pastu nogādāja četras pastnieces, tad šobrīd tas ir viss Gaujienas pagasts, Vireši, Vidaga, arī daļa Apes pagasta. Teritorija ir liela, un visur viņa dodas ar automašīnu. “Sākumā, pirms 40 gadiem, pastu piegādāju, ejot kājām, vēlāk piešķīra velosipēdus, bija arī mopēds. Reizēm vīrs izlīdzēja, par to gan saņēma rājienu,” smejoties atceras Sandra.
Pārmaiņas un pārbaudījumi
Gaujienas pasta nodaļas slēgšana bijusi vissāpīgākā. Sandra uzskata, ka pasta nodaļām jābūt katrā pagastā, jo tās bija vietējiem nozīmīgas. “Protams, ļoti labi saprotu, ka ekonomiski tas nav izdevīgi. Tomēr cilvēkiem… Cilvēciskais faktors pazūd ne tikai pastā, bet arī citās valsts un pašvaldības iestādēs,” neslēpj Sandra. Viņas novērojums – presi un žurnālus abonē arvien mazāk, un lielākoties tie ir seniori. Jaunie visu lasa internetā, bet viņu fiziskā pasta kaste pie mājas ir tukša. Tur ieslīd vien kāda iestāžu vēstule. Sandra norāda uz kādu problēmu – daudzi cilvēki nav sakārtojuši deklarētās dzīves vietas. Dzīvo citur, bet oficiālās vēstules nāk uz deklarēto adresi, kas nereti ir tukšas un nepadzīvotas mājas. Vai adresāts vēstuli saņems, var tikai minēt.
S. Lārmane ir viena no pastniecēm, kura pastu izvadā ar jauno automašīnu. “Tā gan nav pirmā pilnīgi jaunā mašīna, ar ko braucu. Dzīvē esmu dzinusi no salona Rīgā piecas pilnīgi jaunas mašīnas. Pirmo reizi auto man iedeva 2005. gadā, īsi pirms tam nokārtoju vadītāja apliecību. Zināju – ja ar automašīnu braukt nevarēšu un nepratīšu, darbā mani neturēs. Tā tiku pie pirmā pasta spēkrata, bija vēl citas, bet, sākoties krīzei, noņēma un nācās izmantot savas privātās automašīnas. Man bija labs 1988. gada “Audi Avant”, līdz pirms desmit gadiem vīrs “Super bingo” loterijā laimēja automašīnu “Volkswagen”. Tā nu astoņus gadus jaunais auto bija mans darba rumaks. Kam gan tas citam domāts – lai brauktu, nevis stāvētu garāžā. Protams, darba dēļ nobraukums ir liels. Laimests “Super bingo” bija kā novērtējums no debesīm – tomēr dzīvojam un darām visu pareizi. Kāds debesīs mūs pieskata un gādā par mums. Ir bijušas tādas avārijas situācijas, no kurām veiksmīgi esmu izkļuvusi, vien pateicoties saviem sargātājiem. Mani sargā no debesīm un arī no zemes,” stāsta pastniece un teic, ka ir ļoti laimīgs cilvēks, jo dzīva vēl ir mamma Ausma, kura arī dzīvo Zvārtavā un katru reizi gaida meitas atgriešanos.
Mājas – miera un radošuma osta
Kad pastnieces auto ieripo pašas mājas pagalmā, dienā piedzīvotais acumirklī aizmirstas – jāpārslēdzas mājas dzīvei. Lielāko prieku viņai sagādā ziedi, kas vasarā zied visās mājas pusēs, un pavasaris ir laiks, kad jāsāk kustināt zaļos pirkstiņus. Sandra smej, ka pati sev katru pavasari nosolās audzēt un stādīt mazāk, bet realitātē nopērk kādu jaunu sēklu paciņu. Abiem ar vīru Egonu ir vēl kāda aizraušanās – viņi kolekcionē dažādas māla dzīvnieku figūriņas, ko izliekt pagalmā gan savu, gan viesu priekam. Mājas pagalmā ir suņi, stārķi, kokos sasēdušas pūces un citi putni, bet dīķī peld pīles. Savukārt mājas sienas rotā krāšņi metāla un citu materiālu tauriņi. 2022. gadā “Rožlejas” apciemoja Smiltenes novada konkursa “Dārzu pērles Smiltenes novadā” vērtēšanas komisija, kas īpašumu atzina par vienu no skaistākajiem novadā. “Darām tik, cik paši varam ar savu darbu un cik finanses atļauj. Arī ar mazumiņu var izdarīt daudz, ja vien ir vēlme,” saka Sandra. Abi ar Egonu ir uzticīgi savam Gaujienas pagastam – šeit mācījušies, veidojuši ģimeni un dzīvo dzīvi. Ir trīs dēlu vecāki – Gata, Oskara un Laura. Visi trīs dzīvo Latvijā un kopā dāvājuši septiņus mazbērnus vecumā no 15 gadiem līdz 10 mēnešiem.
Dzirkstošs optimisms ikdienā
Katru Sandras Lārmanes dienu caurvij dzirkstošs prieks un optimisms. Viņa nekad nesūdzas, uz katru notikumu raugās kā uz iespēju. “No kā man tas ir, nezinu, tāda es esmu. Ļoti labi apzinos, ka visiem patikt nekad nevarēsi. Reizēm jūtu, ka pret mani vērš negatīvu enerģiju, – kāds par mani domā sliktu. Bet lai tā ir, man tas kā pīlei ūdens – dzīvoju un daru tālāk. Piemēram, dzirdu piezīmi, ka man jau gan labi, jo mana mašīna nelūst. Bet cilvēki nezina un neredz, ka manu braucamo meistars remontē pa vakariem, jo zina, ka man transportu vajag, lai vestu pastu. Paldies manam mehāniķim, kurš nekad neatsaka,” teic Sandra un piebilst, ka vārdu neatklās – viņš pats zinās, ka runā par viņu. “Dienā nobraucu simtiem kilometrus un ne pa tiem labākajiem ceļiem, protams, mašīnas lūst,” saka S. Lārmane. Viņas dzīves moto – dzīvo šodienai, jo nezini, vai būs rītdiena. Ja šodien jūties labi, esi laimīgs un izbaudi to! To viņa novēl ikvienam.
