Jaunievēlētajai Ilzenes pagasta padomes priekšsēdētājai Aritai Prižavoitei ir daudz ieceru, kā attīstīt savu pagastu.
Jaunievēlētajai Ilzenes pagasta padomes priekšsēdētājai Aritai Prižavoitei ir daudz ieceru, kā attīstīt savu pagastu. Viņai ir pat izsapņota nākotnes vīzija, kāds izskatīsies pagasta centrs pēc dažiem gadiem. Savu vīziju viņa vēlas īstenot, kamēr būs pagasta vadītāja.
Viņa ir pārliecināta, ka, esot konkrētā amatā, katram cilvēkam ir periods, kura laikā idejas – vismaz daļu to – var īstenot. Taču, to darot godprātīgi, cilvēks sevi ir izsmēlis un alkst pēc kā jauna, lai mainītu ierasto rutīnu un atjaunotu sevi. “Ieceres vēlos īstenot tuvākajos gados. Uzskatu, ka svarīgs ir komandas darbs – deputātu, darbinieku un uzņēmīgu pagasta cilvēku, kas redz kopīgu mērķi un pamazām, neatlaidīgi uz to virzās,” viņa saka.
A.Prižavoite ir dzimusi un augusi Ilzenē. “Mans tēvs ir no Ļaudonas, bet mamma – ilzeniete. Jaukākās bērnības atmiņas saistās ar braucieniem uz Ļaudonu. Tad vecāki mani iesēdināja motocikla blakusvāģī un veda turp. Ceļš bija garš, putekļains, bet man vectēva mājās ļoti patika, jo tās ir Aiviekstes krastā,” atceras A.Prižavoite.
Savulaik viņa ir ieguvusi agronomes specialitāti, lai arī vēlējās kļūt par juristi. “Vecāki redzēja manī agronomi, un es pakļāvos. Šo pakļaušanos nenožēloju, bet uzskatu, ka es varētu būt arī veiksmīga juriste. Jurisprudence ir mans sapnis, kas šobrīd šķiet pat diezgan reāls. Dzīvē ir piemēri, ka cilvēki daudz sasniedz arī pēc 40 gadiem,” saka A.Prižavoite.
Ir klāt no sākuma
A.Prižavoite ir strādājusi vairākās darbavietās un gandrīz visās bijusi kopš to pirmsākumiem. Pirmā darbavieta bija kolhozā “Ilzene”, kur viņa bija agronome.
“Kolhozā strādāju līdz 1992.gadam, kad sākās privatizācija. “Ilzene” rajonā bija privatizācijas celmlauzis. Raugoties no šīs dienas viedokļa, Ilzenes pagastam tas nav devis lielu pozitīvu ievirzi. Izveidojām agroķīmisko kooperatīvu, pēc kāda laika – veikalu pie tā, tādēļ zinu, kā ir strādāt aiz letes. Kad kooperatīva darbam vairs nebija atdeves, saņēmu piedāvājumu no SIA “Lienama” kļūt par agronomi. Gribējās darīt ko neierastu, tādēļ piekritu. Jaunajā darbā ieguldīju visas savas zināšanas, bet bija arī kļūdas un neveiksmes, jo lielogu dzērveņu audzēšana bija jauna nozare. Esmu pateicīga Gundegai Sauškinai, ka man bija iespēja kopā ar viņu strādāt un braukt pieredzē uz Ameriku, Kanādu. Tas manā dzīvē bija skaists laiks, jo daudz deva ne tikai profesionāli, bet arī personības izaugsmei,” saka A.Prižavoite.
Ārzemēs redzētais arī pašai mainīja skatījumu uz dzīvi un savstarpējām cilvēku attiecībām. “Cilvēkiem ir jābūt brīviem attiecībās – darbā, ģimenē. Mums būtu jāļauj katram – bērnam, pieaugušajam – darīt to, ko viņš vēlas. Nevajag pielāgoties videi un darīt, ko tā ļauj. Liela nozīme ir arī izglītībai. Ja cilvēkam ir laba izglītība, viņš var veiksmīgāk ieraudzīt savas iespējas. Cilvēkiem būtu jāapzinās savas spējas, kas katram no mums ir lielas, nevis jāpaļaujas šķietamai nevarēšanai,” viņa spriež.
Palīdzēs
apzināties spējas
Jauns izaicinājums A.Prižavoitei bija kļūšana par Ilzenes pašvaldības vadītāju, jo darba specifika un ritms ir krasi citāds nekā iepriekšējos darbos. “Jāatzīst, ka arī tagad šad tad aizbraucu uz dzērveņu purvu. Ja vajag – palīdzu ar padomu un zināšanām,” saka A.Prižavoite.
Viņa pašlaik daudz uzmanības velta pagasta saimnieciskajām lietām, jo šim darbam netiek algots speciāls darbinieks. “Ceru, ka drīz varēšu vairāk palīdzēt pagasta iedzīvotājiem apzināties savas spējas un realizēt ieceres. Protams, tiem, kas to vēlēsies. Man ir daudz ideju darbam, kas pašlaik ir apkopotas vienā mapītē. Ceru, ka drīz kādu ideju varēšu atķeksēt jau kā īstenotu – turklāt ar ķeksīti zelta krāsā! Uzskatu, ka dzīve cilvēkiem šobrīd piedāvā daudz iespēju – gan pagastam saistībā ar projektiem, gan cilvēkiem individuāli. Tās noteikti vajag izmantot,” ir pārliecināta A.Prižavoite.
Traucē publicitāte
Viņa domā, ka pašvaldībām, tāpat kā savulaik kolhoziem, ir pienācis reformas laiks. “Reforma ir vajadzīga, lai mainītu ierasto rutīnu. Nevajag to sasteigt, bet rūpīgi pārdomāt: kā panākt, lai mazo pagastu centri neaizietu nebūtībā. Būtu labi, ja reformas laikā varētu abstrahēties no personiskām ambīcijām un radīt rajonā lielāku vienlīdzību starp pašvaldībām. Vienai pašvaldībai vajadzētu būt kultūras centram, otrai – sporta, citai – vēl kādas nozares centram. Vidējai paaudzei to sākumā varbūt nebūtu viegli pieņemt, bet jaunajiem tas problēmas neradīs,” vērtē A.Prižavoite.
Esot vadošā amatā, viņai visvairāk traucē publicitāte, jo nav ierasts uzstāties publikai. “Pusgadu esmu jau mācījusies sevi pie tā pieradināt, bet vēl joprojām nav izdevies. Šādos brīžos man nav patīkami. Traucē arī tas, ka darbdiena nebeidzas pulksten 17.00 un reizēm ir jāstrādā arī brīvdienās,” norāda A.Prižavoite.
Kļūstot par pašvaldības vadītāju, ir mainījies skatījums uz savu pagastu, it īpaši par pagasta sabiedrisko dzīvi kopumā. “Kad biju pašvaldības deputāte, šķita, ka varu arī neaiziet uz kādu sanāksmi, ka nekas jau tādēļ slikts nebūs – nolems bez manis. Tagad saprotu, cik svarīgs tomēr ir katra cilvēka viedoklis un, jo atšķirīgāki viedokļi, jo labāk. Ir svarīgi darīt ne tikai sev, bet sabiedrībai kopumā,” uzskata A.Prižavoite.
Patīk krāmēt malku
Aritas un Jura Prižavoitu ģimenē aug divas meitas, kas abas mācās Ilzenes pamatskolā: Dana – 9.klasē un Una – 5.klasē. Jura vaļasprieks ir kalnu velobraukšana, un Arita atzīst, ka tas aizrauj arī pārējos ģimenē. “Arī Dana labprāt dodas uz sacensībām kopā ar tēti. Manuprāt, lai labi mācītos un būtu veselīgs dzīvesveids, ir nepieciešama sportošana. Arī es labprāt dodos uz sacensībām, bet bieži palieku mājās, jo brīvdienu skaits ir ierobežots, kad varu veikt mājas darbus. Toties mums Ilzenē ir savs dāmu pulciņš, kas regulāri savam priekam brauc ar velosipēdiem – gan pa savu pagastu, gan citviet,” viņa norāda.
A.Prižavoitei patīk ceļot. Viņai ir arī viens ļoti savdabīgs vaļasprieks – malkas krāmēšana grēdās. “Citi par manu vaļasprieku pasmīkņā, bet man tas ļoti patīk! Man patīk kraut pagales glītās grēdās, izjust skaidu smaržu – tas ir brīnišķīgi! Varbūt tā ir kārtība, ko nevaru realizēt dzīvē. Ir jāzina, kā malku krāmēt, jo šā tā nevar. Man to iemācīja vectēvs,” lepojas A.Prižavoite.
Prižavoitiem ir arī sava zemnieku saimniecība “Kastaņi”. Arita atzīst, ka tā vairāk ir vīra pārziņā, tomēr viņa ir savas saimniecības agronome.
Pildīs vēlējumu
Viņa atzīst, ka tagad ģimene vairs nav tik priecīga par viņas darbu kā sākumā, kad tika ievēlēta. “Viņi ir sapratuši, cik daudz tas no manis prasa. Toties vienmēr atbalsta un izsaka ierosinājumus. Esmu jau iemācījusies izkārtot darbus tā, lai nedēļas nogalēs varētu būt kopā ar ģimeni. Tā bija mana apņemšanās, stājoties jaunajā amatā, un esmu gandarīta, ka tas arī izdodas. Sāku mācīties, kas ir mani darbi, bet kas – deputātu. Cilvēkam ir jāsaprot, ka viņš nevar visu izdarīt viens pats, un jāapzinās, ka kāds to var izdarīt labāk,” vērtē A.Prižavoite.
“Sākot strādāt kā pašvaldības vadītājai, kāds pagasta pensionārs man vēlēja: “Būtu ļoti labi, ka tu spētu panākt, lai cilvēki “kā vecos labos laikos” pulcētos kopā un gūtu prieku no kopā būšanas gan darbā, gan atpūtā.” Tagad cilvēki ir kļuvuši egoistiskāki – daudz laba dara sev, bet pagastam kopumā – maz. taču, ja mēs gribam, lai pagasts ir sakopts un tiek pamanīts, tad jāstrādā visiem kopā. Es centīšos cilvēkos atdzīvināt kopā būšanas prieku,” saka A.Prižavoite.
