Alūksnietis Andris Mičulis zina, ko nozīmē katru vakaru pēc darba piedalīties dažādās sabiedriskās aktivitātēs.
Alūksnietis Andris Mičulis zina, ko nozīmē katru vakaru pēc darba piedalīties dažādās sabiedriskās aktivitātēs. Brīvu vakaru viņam neesot.
Andrim ir daudz atšķirīgu hobiju, bet darbs ar nelielu pārtraukumu saistīts tikai ar vienu nozari – mežsaimniecību. Viņam patīk staigāt pa mežu un pie sevis kaut ko dungot. To viņš nereti dara arī darbā, jo brīvajā laikā ir arī mūziķis.
“Senčos nav raksturīgas ar mežu saistītas dinastijas tradīcijas, taču interese ir sena. Padomju gados Rēzeknes rajona Nagļu astoņgadīgajā skolā darbojos jauno naturālistu pulciņā, kam bija saistība ar ornitoloģiju, ko vēlāk pametu, un mežu. Kaimiņos dzīvoja mežsargs, vecs un cienījams vīrs, kas deva man dažādas grāmatas, lai varētu piedalīties konkursos,” uzsver A.Mičulis. Viņš bija labs skolnieks, vidējā atzīme skolā bija augstāka
par 4,5.
Citu darīt nevarētu
Pēc Varakļānu vidusskolas absolvēšanas likumsakarīgi Andris izvēlējās mācības toreizējā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Meža fakultātē. Konkurss bija liels, taču labās sekmes ļāva augstskolā iestāties, kārtojot tikai divus eksāmenus. “Man tolaik patika ķīmija, taču mani no tās atrunāja. Interesēja arī bioloģija un meži. Finālā izvēlējos prestižu augstskolu, lai mācītos mežsaimniecību. Protams, ka savu izvēli nenožēloju. Grūti iedomāties, ko citu varētu darīt,” atklāj A.Mičulis.
Darbu students nemeklēja
Pēc studiju gadiem Andris pēc tā saucamās sadales nokļuva Alūksnē – tolaik studentam darbs nebija jāmeklē. Pirms tam viņš Alūksnē nebija bijis.
“Izvēles iespējas bija minimālas – vai nu nebija, kur dzīvot, vai darbu solīja Krievijas pierobežā. Es sāku strādāt kolhozā “Straume” Māriņkalnā par mežkopi. Būtiski bija tas, ka man piedāvāja dzīvokli,” stāsta A.Mičulis. Viņš atceras, ka darbā gājis raibi. “Diemžēl par mežu kolhozā atcerējās tad, kad pārējie darbi bija paveikti vai fermā iebruka griesti, kur bija vajadzīgi baļķi. Man tas diez kā nepatika, tāpēc aizgāju no kolhoza, bet ne no meža,” stāsta speciālists.
Par komjaunatni nekaunas
Par skaistu un neilgu tālākajā dzīvē viņš nosauc darbu rajona komjaunatnes komitejā. A.Mičulis bija otrais sekretārs. “Nekaunos par to tagad stāstīt. Taču tā laika ideoloģiju nomainīja atmodas vēsmas. Visiem progresīvi domājošiem bija skaidrs, ka komjaunatnes komiteja nav tā vieta, kurā vajadzētu stingri turēties,” bilst A.Mičulis.
Tad Andris vēlreiz atgriezās kolhozā “Straume”, kam tolaik bija pēdējie pastāvēšanas gadi. Ar Valsts meža dienestu viņš ir saistīts kopš 1994.gada. Kopš 2000.gada ir Kolberģa mežniecības mežziņa vietnieks. Andris secina, ka viņam vairāk pie sirds ietu mežsarga darbs.
Ģitāra palīdz izcelties
Par saviem diviem galvenajiem hobijiem dēvē makšķerēšanu un mūziku. Labprāt piedalās arī medībās. Mūzika ir vissenākā A.Mičuļa aizraušanās – kopš vidusskolas. “Tie bija dullie hipiju pēdējie gadi – kļošenes un gari mati. Arī man tas viss bija 1980.gadā, kad es beidzu vidusskolu,” stāsta A.Mičulis. Hipijiem neiztrūkstoša kultūras sastāvdaļa tolaik bija ģitāra. Arī Andris par savu goda pienākumu uzskatīja iemācīties spēlēt ģitāru. Viņš atminas, ka skolas laikā bijis kluss. “Ne ar ko nebiju ievērojams, bet gribējās, lai citi pamana. Ģitāra bija veids, kas palīdzēja kļūt par kompānijas centru,” saka viņš. Tas Andrim esot izdevies.
Darbojās dažādos sastāvos
Mūzikas skolā viņš nebija mācījies, taču skolas korī dziedāja. Tā arī pamazām Andrim veidojās vēl ciešākas attiecības ar mūziku. Skolā izmēģināja darboties grupā, vēlāk – ciema kluba ansamblī. Arī, studējot Jelgavā, mūzika netika aizmirsta – A.Mičulis dziedāja un spēlēja ritma ģitāru. Alūksnē viņš darbojās dažādās grupās un sastāvos. Tagad apmēram kopš deviņdesmito gadu sākuma muzicē kopā ar Zigmāru Krūmiņu. “Rajona grupām ir grūti izsisties uz augšu. Šajā ziņā esmu reālists. Sekoju līdzi, ko dara citi. Grūti ir konkurēt. Vajag ar kaut ko izcelties. Ja nav savas mūzikas, kas ir īpaša, tad nekas nesanāk,” spriež mūziķis.
Sportu atstāj novārtā
Andris atklāj, ka viņam patīk nodarboties ar volejbolu, dzied arī korī “Sonus”. “Sportu nedaudz esmu atstājis novārtā. Jūtu, ka, vecākam kļūstot, tik daudz vairs paveikt nevaru. Reizēm negribas spēlēt baļļukus, jo pēc negulētas nakts ir grūti atgūties,” bilst Andris. Tagad viņš sākot just, ka laiks skrien vēja spārniem. “Kad bija divdesmit gadi, likās, ka četrdesmit vēl ir tik tālu,” atceras Andris.
Viņš saka, ka visgrūtāk šobrīd būtu atteikties no makšķerēšanas. To viņš dara arī tad, kad gribas paslinkot. Mūzika diendienā Andrim ir blakus, kaut vai tad, kad skan radio. Andrim nepatīk smagais metāls un kaitina latviešu deju mūzika. “Būt sabiedrībā ir zināmas priekšrocības. Man patīk atrasties cilvēkos, atrast domubiedrus. Ir, protams, reizes, kad gribas sēdēt mājās,” atklāj A.Mičulis. Andris saka, ka pēc rakstura ir mierīgs. Paziņu ir ļoti daudz, taču draugu loks nav tik plašs. Pēc dabas ir pūce, kas labprāt no rīta celtos vēlāk nekā tas ir nepieciešams.
Lielus plānus nekaļ
Andris dzīvē cenšas būt optimists. Cer, ka dzīvē sagaidīs lielāko gandarījumu. Viņš apzinās, ka biežāk vajadzētu aizbraukt uz dzimto pusi Latgalē, netālu no Lubānas lielajiem purviem. “Man, meža darbiniekam, kas strādā valsts iestādē, ir kārtīgs atvaļinājums. Šogad tas bija maijā, kad varēju makšķerēt. Pirmo reizi spiningošanai paņēmu licenci un cerēju, ka ķeršu līdakas. Taču laiks nebija veiksmīgs,” atklāj A.Mičulis. Andris nepieder pie tiem, kas kaļ lielus plānus uz priekšu. “Mazi mērķi man ir,” atklāj viņš.
