Ar milicijas darbinieces gēnu un skolotājas aicinājumu

Uz sarunu devos ar gaišām un patīkamām domām – kad atvērās durvis, sapratu, ka Zigrīda Sināte mani gaida, intervijas dienā viņa izcepusi pat kūku, ko pie kafijas mums abām kopā baudīt. Nesen alūksnietei aizvadīta skaista jubileja – 75 gadi. Tikšanās reizē runājam par ilggadējo darbu policijā, ar kuru viņu joprojām asociē daudzi alūksnieši, aktīvo sabiedrisko dzīvi un to, kas ikdienā varbūt paliek aiz kadra – mātes smeldzīgās sāpes, kas ik dienas jāizdzīvo pēc dēla zaudējuma.
Spēku viņa mēdz smelties stiprinājuma vārdos, ko atrod visapkārt, un reizumis tie sniedz atbildes uz jautājumiem. Sarunas sākumā Zigrīda Sināte dalās savās šīs dienas sajūtās. “Zinot, ka šodien ir intervija, zīmīgi, ka sociālajos tīklos pie manis “atnāca” šāds Ingunas Segliņas dzejolis:
Nav viegli...
Salasīt dzīves lappuses,
No rokām kuras izrāvis vējš.
Kā putni...
Debesīs augstu tās lido,
Grūti...
Palikt uz zemes,
Pie kuras atmiņas sien.
Dzejolis sasaucas ar šīs dienas plāniem - ka man būs jāpakavējas atmiņās. Arī dienas horoskops man vēstīja, ka gaidāmas sarunas un atmiņas,” viņa stāsta.