Klusums ir tik nospiedošs, ka Alīna, ja uzdrīkstētos, vislabāk – izkāptu no pajūga un ietu vienalga kurp… Taču jāpilda pienākums, jāievēro tradīcijas un jārēķinās arī ar bērniņu, kas briest viņas ķermenī.
59.
Klusums ir tik nospiedošs, ka Alīna, ja uzdrīkstētos, vislabāk – izkāptu no pajūga un ietu vienalga kurp… Taču jāpilda pienākums, jāievēro tradīcijas un jārēķinās arī ar bērniņu, kas briest viņas ķermenī. Gustes izturēšanās šobrīd liekas nedraudzīga un vēsa, bet viņa taču sēž savam izredzētajam cieši blakus un gaida, kas notiks, kad viņi iebrauks mājas pagalmā. Daudz kas būs Alīnai jārespektē, ja ne jāiemīl. Iespējams, Guste arī nezina, kā un ko runāt. Arī viņai nav nekādas pieredzes šādos gadījumos. Palikusi pēc Nikolaja nāves viena savā sētā, viņa varbūt ir vientuļa un nelaimīga, tagad arī aizdomu pilna, ka Alīna ir viņai atņēmusi jebkuru teikšanu par dēlu. Alīna un Arviss dzīvē ir izlēmuši būt kopā, un vislabāk, ja viņi visi nedzīvotu kopā Ozolos. Alīna to nekļūdīgi jūt, taču Arviss mātei ir solījies Ozolus nekad nepamest. Ja Gustei šobrīd dēla izvēle vēl nav pa prātam, gan jau, tuvāk iepazīstoties, notiks abpusēja samierināšanās. Gusti var saprast: aizvainojums, ka tikai tagad, kad grūtniecība vairs nav noslēpjama, dēls ir paziņojis par saderināšanos, kremt varbūt ļaunāk nekā kādas iekšķīgas sāpes.
Kad zirgs iegriežas Ozolu ceļā un riedams pretī izskrien melnais suns Ārons, Alīnas oma nedaudz uzlabojas. Pazinis Arvisu, viņš apklust, luncinās un arī Alīnai kā te piederošai nolaiza roku. Vismaz suns viņu ir pieņēmis.
“Es, dēls, apdarīšu vakara darbus. Ejiet istabā, cepeškrāsnī ir vakariņas, ēdiet bez manis,” viņa nosaka, pret Alīnu nepagriezdamās, un, uzmetusi halātu un paņēmusi istabas priekšā uz sētiņas uzgāzto spaini, aiziet pa cieti nomīto taku. Arī Arviss liekas par tādu mātes skubu ir pārsteigts. Vakara darbi liekas tikai iegansts, lai ļautu emocijām pierimt.
Ienesis ceļa somas iekšā, Arviss ieved Alīnu savā istabā, noskūpsta, pārģērbjas mājas drēbēs un solās ar māti parunāties, piepalīdzot mājas darbos: “Sveicināta savās nākamajās mājās! Atpūties! Viss būs labi! Es mammu labi pazīstu. Viss, kas te istabā ir redzams, turpmāk būs arī tavs, iejūties!” Viņš ienes Alīnai bļodā ūdeni, baltu un mīkstu linu dvieli, noteikdams, ka pagaidām nekādu lielu labierīcību Ozolos neesot, bet sirds mājiņa – pa labi pa pirmo celiņu.
Alīna sava mīļotā dīvānā ir aizsnaudusies. Miegs liekas tik salds, kad Arviss viņu ar skūpstu modina. Tik jauku miegu viņa ilgi nav gulējusi. Maiguma pilns, viņas nākamais vīrs noglāsta Alīnas kuplo augumu, atglauž pār seju noslīdējušo matu šķipsnu. “Mēs esam gatavi vakariņām. Mamma arī gaida kopīgās vakariņas. Viss būs labākajā kārtībā. Pārģērbsimies arī mēs, kā pie svētku galda pienākas. Es tevi ļoti mīlu!” un atkal seko skūpsts, šoreiz kaislīgs un ilgs. No tā Alīnai kļūst tik labi ap sirdi, ka nav ne mazākā uztraukuma par to, ko viņiem jautās pie galda Guste un ko atbildēs viņi. Neviens taču nav ne pie kā nav vainīga, ja viņa mīl šo vīrieti. Tas Arvisa mātei ir jāpieņem. Ciemakukulim viņi ir nopirkuši liepas koka vācelīti. Kaut tikai tas viņai būtu pa prātam! Tai jāpaliek par piemiņu un jāatgādina šīs pirmās kopīgās vakariņas, ar kurām Alīna tiks uzņemta Ozolos. Liepa ir mīksts īpašs koks, arī viņa grib būt vīramātei īpaša – mīlēta un saprasta.
Ka pati kāzu reģistrācija jārīko mājās, ir Gustes lēmums: jo ko gan teiks cieminieki, redzot ciema svinīgo reģistrāciju zālē līgavas piebriedušo augumu, ka pat veiksmīgais kleitas modelis un baltais līgavas plīvurs neko nespēj noslēpt? Publiskas kāzas rīkot Gustei liekas par vēlu. Mājās būs mazāk lieko acu, mazāk tenku, kaut gan jau tas, ka kāzas nenotiks tā, kā parasti šinī pusē, ir liela sensācija. Par visu notiekošo, runā un tenko jau pirms kāzām, bet par Ozolos notiekošo kāzu naktī zinās visi, kam par to ir interese. Kādēļ tad ir senā čigānos iešanas tradīcija, kad ne mazums jauno sievu ir “čigānu nozagtas” un par “izpirkuma maksu” atkal atgrieztas pie vīra sāniem sveikas un veselas? Čigāni aizvien ierodas ar savu jautrību, lai iztrakotos, iedzerot un uzkožot kāzu mājas labumus. Grūtniece zem līgavas plīvura vairs nav nekāds retums, un svešajiem par to nav pat mutes ko virināt. Tomēr Guste to pa savam pārdzīvo. Viņai kremt, ka dēls tik ilgi slēpis savu slepeno saderināšanos no mātes, kamēr otrai pusei – Alīnas radiem – sen jau viss bijis zināms. Kāzu ceremonijas gaita mājās pieskaņota arī sevišķajiem apstākļiem: te jaunais pāris var sēdēt pagasta priekšsēdētāja priekšā, kas reģistrē laulību, te vietas lielajā istabā pietiek arī sieviešu vokālajam ansamblim, kas vienmēr ir neiztrūkstošs muzikāls pavadījums ciema rīkotajās kāzu ceremonijās. Par vedējpāri ir aicināta vietējā daktere un viņas vīrs. Tie ar savu uzdevumu tiks galā nevainojami, ņemot vērā arī Alīnas saudzējamo stāvokli. Jaunie gan vēlējās vedējus pēc savas gaumes: studentu pāri, pret to atkal Guste iebilda: Alīnas draugi – Ilze un Vidvuds, paši vēl neprecējušies, kaut arī dzīvo kopā. Tas, Gustesprāt, neder nekādā ziņā. Studenti – tas būtu pārāk nenopietni! Vai viņi zina kāzu sensenās tradīcijas? Labākajā gadījumā var iznākt tikai tāda studentu ballīte ar jauniešu dullībām.
