Man ir priekšlikums mūsu Latvijas galvai. Nodrošiniet mātēm tādus ieņēmumus, kas ļaus normāli dzīvot (smiekli nāk).
Man ir priekšlikums mūsu Latvijas galvai. Nodrošiniet mātēm tādus ieņēmumus, kas ļaus normāli dzīvot (smiekli nāk). Tad bērni nepaliks bez uzraudzības, mātes dzīvos un strādās Latvijā, apmeklēs vecāku sapulces skolās, zinās bērnu problēmas. Mana dzīves pieredze rāda, ka no tēviem nav nekādas jēgas. Valstij ir vienaldzīgi pilsoņi un viņu bērnu nākotne.
Mātes nedrīkst aizbraukt un atstāt ne mazus bērnus, ne pusaudžus, kaut arī labi pieskatītus. Neviens nezina, kas notiek viņu sirsniņās. Skolēns sāk sliktāk mācīties, klaiņot, noslēdzas sevī. Ja tomēr māte uzskata par vajadzīgu skriet peļņā uz ārzemēm, tad bērns jāņem līdzi. Taisnība, arī tur viņam nebūs viegli. Protams, valdībai jādara viss iespējamais, lai mums par šādu tēmu nebūtu jādiskutē.
Tikko manai meitiņai paliks sešpadsmit, abas brauksim prom no šā bada nomāktās zemes. Nav šeit dzīves…
Laikam jau jāapzinās, ka nav neviena, kas var aizvietot vecākus. Neviena valsts iestāde nevar parūpēties par bērnu tā, kā vecāki. Saku to no savas pieredzes. Mēs savus pusaudžus atstājām vienus, un pēc pāris dienām viņi nonāca slimnīcā. Tad sapratu, ka bērni ir jāņem līdzi, un to arī daru.
Kā gan kādam mute veras nosodīt vecākus, kas brauc strādāt uz ārzemēm? Ko tad lai viņi dara? Mūsu eiropeiskā brīvvalsts ir nolaista līdz kliņķim. Kā lai uztur un izskolo bērnus? Zeķes adot? Muļķīgs ir padoms mēģināt iekārtoties darbā un strādāt tepat. Kur?
